Klāvas tantes ļaunais jociņš

Teātris jau sen ir adaptējis ne tikai lugas kā tradicionālu izrādes pamatu, bet arī romānus, garstāstus un poēmas, intervijas un kinoscenārijus, pasakas un dokumentus, zinātniskus traktātus un vienkāršus nepaplašinātus teikumus. Jebkas var kļūt par performanci jebkurā telpā vai par izrādi uz klasiska skatuves paaugstinājuma. Vēl vairāk – uz skatuves nereti parādās iestudējumi, kuri teksta ziņā atgādina vēsturiskus dziļurbumus vai nopietnu pētniecisko žurnālistiku.

Žurnālists, rakstnieks, filozofs Uldis Tīrons pirms dažiem gadiem Jaunajā Rīgas teātrī uzveda bezgala interesantu izrādi Pēdējā Ļeņina eglīte, par kuras dramaturģisko pamatu bija kļuvis viņa paša pētījums par 20. gadsimta kultūras kodiem, kurā savukārt ievijās fakti, atmiņas, aculiecinieku dienasgrāmatu ieraksti, citāti no filozofiskiem un reliģiskiem pārspriedumiem, un to virtuozi izspēlēja JRT aktieri, sasniegdami teju vai klaunādes estētiskās virsotnes un «oberiutu» idejas.

Tāpēc Tīrona ieilgušais darbs, iestudējot izrādi par Venediktu Jerofejevu un viņa grāmatu Maskava–Gailīši (Москва – Петушки) ar tiem pašiem Jaunā Rīgas teātra aktieriem, solīja jaunus iespaidus. Taču izrāde Klāvas tantes skūpsts – tā sauc vienu no Veņičkas slavenajiem alkoholiskajiem kokteiļiem – atstāja manī apjukuma un trauksmes pēcgaršu.

Tīrons atkal ir ķēries pie kultūras kodu pētniecības, nevis aprobežojies tikai ar vienu pašu Jerofejeva tekstu. Ar to viņa iestudējums atšķiras no cita zīmīga Maskavas–Gailīšu uzveduma, ko pirms gadiem desmit Maskavā, savā Teātra mākslas studijā iestudēja Sergejs Ženovačs. Tajā izrādē režisors sev raksturīgā rūpībā gandrīz vārdu pa vārdam iedzīvināja poēmu. Jerofejeva teksts tika lasīts no skatuves pirmajā personā kā galvenā varoņa monologs, kamēr pārējie aktieri darbojās bezvārdu lomās, izpildīdami noteiktas funkcijas, kas bija veicamas gadījuma pēc satiktiem ļautiņiem – anonīmiem ceļabiedriem vai pudeles brāļiem. Tikai divi sieviešu kārtas eņģeļi un viena mīļotā kā tālas ceļazvaigznes izgaismoja Veņičkas sapiņķerēto maršrutu. Precīzs trāpījums bija aktiera Alekseja Vertkova izvēle galvenajai lomai – viņš pirms tam Ženovača izrādēs jau bija spēlējis Dostojevska un Gogoļa darbu varoņus. Ideāli atbilstoša bija izcilā telpas mākslinieka Dāvida Borovska scenogrāfija. Grandiozā lustra, ko veidoja izdzertās pudeles, cildeni un draudīgi karājās pāri skatuvei, padarīdama cilvēkus maziņus un niecīgus. Šīs divas komponentes – aktieris un scenogrāfija – nodrošināja izrādes panākumus.