Re:[feik]cenzēts. Uzrakstīt par (ne)redzēto

Par spīti visām pandēmijas nebūšanām, atļaušos apgalvot, ka Latvijas teātra procesos tām ir arī sava pozitīvā ietekme – kaut vai iespēja apstāties un padomāt, kuras allaž pietrūcis iepriekšējā posmā, kad skatuves māksla atradās intensīvajā «ražošanas» fāzē, iespēja ieraudzīt, cik savstarpēji atkarīga ir šī šķietami individualitāšu, egoisma un ambīciju pilnā teātra ekosistēma, un pārliecināties par tās dzīvotspēju līdz šim nepiedzīvotos un pavisam ne vienkāršos apstākļos – bez publikas, ekrānā, deformētā, virtuālā laiktelpā, ar pustukšām zālēm un skatītājiem maskās. Šis laiks lika domāt arī par teātra kritikas funkcijām savā laikā un tālākā nākotnē, vērot un iespēju robežās dokumentēt neparasto situāciju, saprotot, ka šim dokumentējumam varētu būt kāda nozīme tālākā nākotnē, ja kādam dīvainim šķitīs būtiski pētīt teātra procesu vēsturi. Arī eksperimentēt un nonākt pie interesantiem secinājumiem – piemēram, mēģinot pārbaudīt, vai var uzrakstīt recenziju par neredzētu izrādi. Nevis izaicinot profesionālo ētiku, bet veicot sava veida empīrisku pētījumu, kam radušies piemēroti ārējie apstākļi. 

2020. gada pavasarī teātra kritiķe Zane Radzobe nāk klajā ar ideju teātra aktuālo procesu vietnē kroders.lv veidot «feikcenziju» jeb izdomāto recenziju ciklu par izrādēm, kuras pēc pabeigta mēģinājumu procesa tikušas nodotas, taču pandēmijas dēļ publikai tobrīd palikušas neparādītas. Izrādes ir, bet tās neviens nav redzējis. «Spoku sezona», teica kritiķi. «Feikcenzija» nozīmē, ka teātra kritiķim ir jāņem talkā zināšanas, pieredze un iztēle, lai uzburtu izdomātu analīzi par iestudējumu, kuru varbūt kādreiz arī parādīs. Manā gadījumā runa bija par Valtera Sīļa iestudējumu Perfektā teikuma nāve Nacionālajā teātrī. «Feikcenzija» tika publicēta 12. aprīlī kroders.lv, iestudējuma pirmizrāde publikai notika 9. oktobrī. Pēc tās publicēšanas saņēmu e-pasta vēstuli no cienījamas kolēģes ar aptuveni šādu saturu: «Pēc jūsu teksta izlasīšanas sapratu, ka teātri mierīgi var arī nevērt durvis vaļā, jutos kā noskatījusies izrādi, aizraujoši uzrakstīts, viss skaidri saprotams.» Komplimenti iepriecina, bet ko darīt, ja kompliments saņemts par «feikcenziju» jeb izdomātu analīzi par neredzētu izrādi? Atminējos interviju ar kādu kostīmu mākslinieci, kas Parīzē veidoja līdzdalības izrādi, kur operas koris tika ieģērbts bezpajumtnieku tērpos ar atbilstošu grimu, ieskaitot rūpīgi veidotus zilumus un rētas, ar smakām smaržu vietā un tamlīdzīgi, un publika neslēpa savu šoku, ka «izrādē iesaistīti reāli bezpajumtnieki». Tāds naudas viltotāja gandarījums, kurā grūti dalīties.