Artura Krūzkopa Bruno (no labās) galvā dzimst «ģeniāla» ideja, kā atvieglot dzīvi: proti, veicot nemotivētus un tālab neatšķetināmus noziegumus. Gajs – Kārlis Reijers. Foto – Margarita Germane

Nastavševs. Destilēts

«Svešinieki vilcienā» Latvijas Nacionālajā teātrī

Gandrīz katram māksliniekam ir kāds darbs, kurā viņa daiļrade atspoguļojas īpašā tīrveidā jeb destilātā. Svešinieki vilcienā man šķiet tāda «mezgla izrāde» arī Vladislava Nastavševa režijas kopainā. Tajā satiekas tēmas un pavedieni no daudziem citiem viņa iestudējumiem. Nemīlēta cilvēka izmisums, kas sarūgst par ļaunumu, no Valmieras Makbeta. Ārprātīga vēlēšanās paņemt ar varu un tādējādi pierādīt savas tiesības uz to, kas nepieder, no Te sākas nakts Ģertrūdes ielas teātrī. Mokpilnā iestrēgšana starp identitātēm no JRT Cerību ezera. Dvēseles un miesas moku valdzinājums Gogoļa centra iestudējumā Forele caursit ledu. Gaiss, kas sprakšķ no neiztērētas erotiskās spriedzes, – kā Peldošajos – ceļojošajos JRT. Uzskaitījumu varētu mierīgi turpināt. 

Neviena no Vlada Nastavševa būtiskajām izrādēm nav iedomājama bez «iznākšanas no skapja» – un ne jau tāpēc, ka viņš tur būtu slēpies, lai banālā kārtā maldinātu kādu par savu seksuālo orientāciju. Tajā «skapī» viņš vispār nekad nav kāpis. Tā ikreiz ir iznākšana no kāda rūpīgi iekārtota patvēruma, lai… uzticētu savu bezgalīgo vārīgumu, pirms atkal nobruņojas pret pasauli. Turklāt šie daudzie dramatiskie, ja ne traģiskie pavedieni izrādē sasieti viegli un ar stilu.

Hičkoks + Arto = [bultas cauršauta sirds]

Skatoties vēlreiz Svešiniekus vilcienā, nu jau nevis Nacionālā teātra Jaunajā zālē, bet LJTI rīkotajā videoskatē, pēkšņi iedomājos tādu augstas klases kupeju – ar samta portjerām, misiņa spīdumu un lakotiem sarkankoka paneļiem – un tur vienā stūrītī smalkiem burtiņiem ieskrāpēts «Hičkoks + Arto» un aiz vienlīdzības zīmes iegriezta sirds, kurai cauri izurbusies bulta. Tāda varētu būt Vladislava Nastavševa signatūra, parakstoties par šo izrādi. Un tajā vienlīdz svarīgi ir gan abi vārdi, gan cauršautās sirds nebeidzamās mokas, pat necenšoties izraut to bultu. Nastavševs, man liekas, gluži tāpat kā «nežēlības teātra» definētājs Antonēns Arto, tic, ka īsts ir tikai tas, kas sāp vai izraisa sāpes, bet patiess – tas, ko drosmīgi izvelc no savas būtības dziļumiem un bez žēlastības iegrūd acīs pasaulei. Taču tikpat lielā mērā režisors šeit ir arī blazētais Alfreds Hičkoks, kurš smīnēdams pa pilienam vien palielina indes daudzumu skatītāja smadzenēs, likdams tam šausmās stingt no paša iztēles ainām. 

Žurnāli