Par daudz laimes!

Tāpat kā daudzi citi, nebeidzu brīnīties, kāpēc kaimiņvalstīm Latvijai un Igaunijai, kuras aktīvi sadarbojas tūrismā un tirdzniecībā, ir tik pieticīga saskare kultūras jomā. Tiesa, tas neattiecas uz kultūru kopumā, mākslinieki un mūziķi sadarbojas ciešāk, taču literātu un teātru savstarpējie sakari ir stipri izsīkuši. Igauņiem tiešām jānolaiž acis, runājot, piemēram, par kaimiņvalsts dramaturģijas tulkošanu un iestudēšanu. Pēc maniem aprēķiniem, Latvijā rampas gaismu ir redzējuši vismaz pieci seši igauņu teksti (kā jaunākā dramaturģija, tā arī prozas dramatizējumi), turpretī pēdējais latviešu teksts – Māras Zālītes Ceriņu kaķi (Latvijā pazīstams ar nosaukumu Zemes nodoklis – red.) uz igauņu skatuves tika iestudēts tieši pirms desmit gadiem Vīlandes teātrī Ugala.

Reprezantablās un skaitliski lielās Latvijas komandas (režisors Valters Sīlis, dramaturgs Jānis Balodis, scenogrāfs Uģis Bērziņš, komponists Edgars Raginskis) jaunā invāzija Ugalā un par ofisa mūziklu nokristītais iestudējums Tāpat kā Somijā, tikai vēl labāk savā ziņā ir senas tradīcijas atjaunošana. Neviens cits Igaunijas teātris nav izrādījis tik noturīgu interesi par Latviju kā Ugala. Gandrīz visi 20. gadsimta 50.–60. gadu lielākie mākslinieciskie sasniegumi un līdz šim nepārspētie skatītāju rekordi ir saistīti ar latviešu dramaturģiju, ar Ventas Vīgantes, Mārtiņa Zīverta un Gunāra Priedes darbiem. Vīlandieši gadiem ik pa laikam draudzējas ar Valmieras teātri –  atkal, pēc man zināmajiem faktiem, tas ir vienīgais igauņu teātris, kurš draudzīgu teātri atradis tepat blakus –  kaimiņvalstī.

Teātris ir uzdrošinājies riskēt pat tādā mērā, ka izrāde iestudēta uz lielās skatuves

Valtera Sīļa izrāde, ar kuru tika atklāta sezona Ugalas jaunajā vecajā mājā (pēc 15 mēnešus ilga remonta ēku atvēra šā gada martā, remonta laikā teātris mitinājās fabrikas ēkā iebūvētā black box-ā pilsētas nomalē), tomēr izrādījies ciets rieksts gan Ugalas jaunajiem aktieriem, gan mazpilsētas publikai, kuras «ēdienkartē» līdz šim iekļauti pārsvarā tradicionāli klasikas iestudējumi, pieklājīgas ģimenes drāmas vai tīri izklaidējošas izrādes. Teātris ir uzdrošinājies riskēt pat tādā mērā, ka izrāde iestudēta uz lielās skatuves, kaut gan līdz šim Ugala, vadoties pēc ilggadīgas pieredzes, visus iestudējumus ar modernāku skatuves valodu ir iebīdījusi black-box-os un citās nelielās telpās, rezervējot lielo zāli neapšaubāmi komerciāli veiksmīgai produkcijai – komēdijām, mūzikliem un bērnu izrādēm. (Jāatzīstas, ka tā rīkojas gandrīz visi igauņu teātri, kuru īpašumā ir lielā zāle.)