Laime kā mēnessgaisma

Neraugoties uz piederību mākslas zinātnes sfērai, pieņēmu izaicinājumu rakstīt par teātri, jo iestudējums Džeina Eira ir koncentrēts nevis uz aktieru darbību, bet uz vizuālām zīmēm, kuru interpretācija var ienest citus akcentus. Aktierdarba analīzi atstājot teātra zinātniekiem, rakstā iezīmēšu dažas paralēles, kas vieno glezniecības vecmeistaru ar uzveduma raksturiem un režisora izvēlēto stāstījuma veidu. Izrādes reklāmas plakātā izmantotā vācu romantiķa Kaspara Dāvida Frīdriha 1818. gada audekla reprodukcija Ceļotājs virs miglas jūras nav nejaušība, bet gan atslēga, kura atšifrē ne vien kopējo stāsta noskaņu, bet raksturo specifisko romantisma laikmetu, kā arī atsevišķās mizanscēnās atkārto konkrētus mākslas darbus.

1847.gada romāna Džeina Eira autori Šarloti Brontē (1816–1855) ar gleznotāju Kasparu Dāvidu Frīdrihu (1774–1840) vieno romantisma pasaules izjūta – tiekšanās uz cilvēka iekšējās jeb garīgās dzīves atklāšanu un bagātināšanu, izmantojot dabu kā emocionālās izteiksmes līdzekli. Turpretim izrādes režisors un dramatizējuma autors Reinis Suhanovs ir attālinājies no dabas: tās klātbūtne sajūtama vien centrālajā scenogrāfiskajā objektā – kalnā un vētras epizodē, priekšplānā izvirzot varoņu jūtas. Frīdrihs savā laikā nosodīja mimēzi darbos, ja tā nebija patiesi izdzīvota pašā autorā: «Tie mākslinieki, kas spēj tikai atdarināt mirušo dabu, precīzāk runājot, māk attēlot dabu, it kā tā būtu mirusi, man atgādina meistarībai apmācītus pērtiķus un modistes.» Svarīgi ir izmantot tos izteiksmes līdzekļus, kuri atrasti radītāja iekšējā loģikā, nevis sekot pieņemtām kārtulām.

Lakoniskais scenogrāfijas – režijas – mūzikas ansamblis veido mūsdienīgu saspēli ar reālo romāna norises laiku

Izrādes komanda ir rēķinājusies ar aktīvu skatītāja iztēli, atstājot pāris atturīgus mājienus dabas norādēm caur gaismām un varoņu izteikto tekstu. Ja reprodukcijā Ceļotājs virs miglas jūras vīrs stāv un noraugās miglainā kalnu ainavā, tad Suhanova vadītais misters Ročesters (Ivo Martinsons) izrādes sākumā ieņem tieši to pašu pozu, lai gremdētos savā ciešanu apvītajā liktenī, kas viņu norobežo no apkārtējās pasaules. Jāatzīmē, ka līdz ar 18. un 19. gadsimtā notiekošajām revolucionārajām pārmaiņām sabiedrībā un industrializācijas attīstību romantisma kultūrā ienāca nelaimīgais, dzīves pieviltais varonis, kas tiešā un pārnestā nozīmē bija iegrimis tumsā. Viņa sāpes dzima no esamības pasaulē, kas nekad nebūs pilnīga, jo ideāli ir nesasniedzami.

Džeinas Eiras iestudējumā dominē neogotiska noskaņa – te izmantotas kā brūnās zemes krāsas tērpos, tā tumsa scenogrāfijā. Klusinātais apgaismojums un Jēkaba Nīmaņa pūšaminstrumentu partijas mijas ar ekspresīvākiem kontrastiem – dramatiskākajos momentos uzzibsnī spilgtākas krāsas un pieaug gaismas koncentrācija, bet melodiskums piekāpjas par labu elektroniskā sintezatora radītiem trokšņiem, kas rada sasprindzinātības sajūtu. Lakoniskais scenogrāfijas – režijas – mūzikas ansamblis veido mūsdienīgu saspēli ar reālo romāna norises laiku. Tikko jaušamā aktieru un skatuves izgaismošana sasaucas ar vācu romantiķa iemīļotajiem motīviem – saules un mēness rieta vai lēkta brīžiem, miglotām, sniegoti pelēkām un krēslainām ainavām. Gleznotājs rakstīja, ka ir jāspēj novērtēt arī tādu nepopulāru motīvu kā, piemēram, sniegota ainava, jo tā atklāj izsmalcinātas krāsu spēles, bet iesaistot aktīvu iztēli – koncentrētu tīrību, kurā daba gatavojas jaunai atdzimšanai. Tātad neskaidrais, necilais, niansētais atstāj brīvāku telpu skatītājam, kas arī pamato atturīgo uzveduma noformējumu, atstājot tikai zīmīgās detaļas. «Nekā lieka» konceptam Frīdrihs sekoja arī mālējot, viņš strādāja tukšā telpā, pie tā aizklāta loga, lai skatienam būtu sasniedzamas vienīgi debesis.

Runājot par izsmalcināti stilizētajiem MAREUNROL’S tērpiem, krāšņākie audumi pietaupīti dāmām mistera Ročestera viesībās, piemēram, tāda ir Blānšas Ingremas (Rūta Dišlere) kleita ar dekoltē, kas atsedz skaisto kakla līniju. Bīdermeijera gleznotāji, pētīdami daiļā dzimuma pārstāves darinām rokdarbus vai muzicējam, bija ļoti iemīļojuši attēlot kailos plecus un kaklu no mugurpuses, uzburot omulības sajūtu, kāda piedienēja nesen nostiprinātajam mietpilsoņu slānim un pašattīstību veicinošām izklaidēm. Džeinas Eiras (Inga Apine) kaklu turpretim dancina nekontrolētas, stūrainas kustības, un tas ir rūpīgi ievīkšķīts. Viņa nav smuka, toties ir romantiskā neordinārā varone, kura neatzīst mietpilsoniskas izklaides – skaistas kleitas un ceļošanu pa pasauli.