Šekspīra kvantu teorija

Eiropas Šekspīra pētniecības asociācijas (ESRA) konference Šekspīrs un Eiropas teātra kultūra: teksta un skatuves (an)atomizācija un 21. Šekspīra festivāls Gdaņskā šovasar noritēja ciešā tandēmā. Izrādes mijās ar radošajām darbnīcām, zinātniskie semināri ar izcilu pētnieku lekcijām, tika demonstrētas filmas, rīkotas tikšanās ar aktieriem un režisoriem. Vienkopus pulcējās ap 240 Šekspīra pētnieku no visas pasaules – valodnieki, literāti, teātra zinātnieki, un viņi arī veidoja nozīmīgu festivāla publikas daļu. Uzvirmoja kaislīgas diskusijas starp praktiķiem un teorētiķiem, kas deva iespēju «samainīties acenēm», lai nonāktu pie kopīgas atziņas – Šekspīrs ir un paliek izcilākais literārais avots, kas ļaujas gandrīz jebkādai skatuviskajai interpretācijai un iedvesmo ārkārtīgi atšķirīgus asociatīvus jaundarbus. Viņa tekstu «anatomija» jeb «saskaldīšana atomos» liek vilkt paralēles ar fiziku, kur gaismas plūsmai piemīt gan viļņa, gan daļiņu īpašības, turklāt katrs kvants ir apveltīts ar enerģijas krājumu, kura jauda atkarīga no starojuma frekvences. Vēl viena doma, kas dzima nedēļu garajā pie- un pār-dzīvojumā, ka nav «vispārcilvēciskas» vai «pārnacionālas» mākslas, tāpat kā nav vispārīgas gaismas. Katrs redzētais uzvedums pauž ļoti konkrētu attieksmi pret savu laiku, pret to humāno vidi, kurā tas tapis, un visi kopā veido kultūru, sabiedrību un pasaules izpratnes versiju mozaīku, izteiksmīgu tieši dažādībā, ne unifikācijā. 

Asociatīvā jaunrade

ESRA konference, iespējams, ir vērienīgākais Šekspīra pētniecības forums Eiropā, tāpēc darbs sadalīts 13 semināros, ik dienas paralēli notiek 4-5 sesijas. Teātra zinātnieces Gunas Zeltiņas un šā raksta autores referāti, kas balstīti Baltijas teātra pieredzē, ir iekļauti sesijā par Šekspīru avangarda kontekstā. Semināri dalībnieki no Anglijas, ASV, Itālijas, Rumānijas, Polijas un Latvijas tiek sadalīti pāros, kas iztirzā viens otra pētījumu, un lingvisti diskutē ar teātra zinātniekiem, literāti ar filozofiem, profesori ar neatkarīgajiem pētniekiem. Priecē, ka Baltijas teātris un Krodera manifestējošais Hamlets raisa tikpat lielu interesi kā Šekspīrs sirreālisma gaismā vai Edvarda Bonda Līrs. Gandrīz visi pētnieki teoriju sasaista ar teātra praksi. To, ka teorētiķi un praktiķi nav divas nošķirtas pasaules, konferences atklāšanā apliecina arī beļģu režisors Luks Persevals, kad stāsta par numeroloģijas nozīmi Šekspīra darbos saistībā ar paša pieredzi, iestudējot traģēdiju ciklu. Spēcīgu teorētisko bāzi demonstrē arī poļu režisors Jans Kļata, kurš, stāstot par savu pieredzi Šekspīra iestudējumos, uzsver režisora kā tulkotāja pozīciju, iestudējumos metaforu veidā iestrādājot katras valsts aktuālās problēmas, mentalitātes īpatnības un nacionālās klišejas, nereti – sarkastiskā skatījumā. Kļata piemin arī savu Hamleta iestudējumu Bohumas teātrī, kur prologam izmantojis postmodernista Hainera Millera lugas Hamlets-mašīna tekstu «/../ aiz manis ir Eiropas drupas», uzreiz nojaucot gadsimtu barjeru.

Režisors Gžegošs Brāls gājis vēl tālāk un radījis iestudējumu, kur Šekspīrs ir tikai iedvesmas avots – tā ir festivāla atklāšanas izrāde – Āža dziesmas teātra (Teatr Pieśń Kozła) muzikālais uzvedums Sala pēc Šekspīra Vētras motīviem. Īss prologs atklāj, ka darbība risinās ārprātīga, cietuma ķēdēs sakalta večuka Prospero iztēlē, kurš jau atrodas uz nāves sliekšņa. 12 gadu ieslodzījums sadalīts 12 dziedājumos, kas izskan dažādās valodās. Uz skatuves ir 12 krēsli un 12 spoguļi, ar kuru palīdzību izrādes dalībnieki rada mainīgo Prospero fantāzijas pasauli – no gaismas uzplaiksnījumiem tumšā apziņas telpā līdz imitētai kapsētai, kur katrs aktieris ir kā melns eņģelis pie kapa. Prospero iztēle uzbur Vētras personāžu, mūziku un dejas. Tekstu autore Ališa Brāla diskusijā pēc izrādes uzsver: «Mums Šekspīrs ir emocijas.» Baletmeistars Ivans Peress horeogrāfiju veidojis kā zīmju sistēmu, kurā galvenais ir vilnis. Tas cilvēkus gan sanes kopā, gan izšķir, gan paceļ, gan gremdē. Mūzika, ko radījis Žans Klods Akvaviva un Macejs Rihlijs, ietver ārkārtīgi plašu emociju gammu, tur ir gan laime, gan skumjas, gan dusmas, ieskanas spāņu un ebreju lūgšanu motīvi, un polifoniskais dziedājums rada asociāciju ar kalniem, kailām klintīm, ielūkošanos cilvēka dvēseles tumšajā pusē. «Go to another side of things,» dzied koris. Ķermeņi saplūst ar mūziku, ikviena aktieru kustība pauž stāstu par cilvēka nenovēršamo vientulību, kuras simbols ietverts izrādes nosaukumā – Sala. «Šovakar uz skatuves bija 550 izrāžu, jo zālē bija 550 skatītāji un katra uztvere ir unikāla,» pēc izrādes saka G. Brāls. Man šo izrādi gribas apzīmēt kā izmisīgi skaistu – ārprāta radīta fantāzija savijas ar nāves kā neizbēgamas vientulības apziņu.