Pieticīgas personības diženums

Savu stāstu par Andu Burtnieci sākšu ar Normunda Akota viedokli, jo viņš ļoti precīzi izteicis to profesionālismu un radošo būtību, kas piemīt teātra kritiķei, kuras vārds jaunajai paaudzei šodien, iespējams, tikpat kā nav zināms. «Es joprojām palieku pie uzskata, ka Andas Burtnieces devums kolēģu savstarpējo ambīciju dēļ nav pienācīgi novērtēts. Pat balvu par mūža ieguldījumu nevarējām savlaicīgi piešķirt, bet viņa to nenoliedzami bija pelnījusi. Pašķirstiet Teātra Vēstnešus ap gadsimtu miju un sapratīsiet, ka tāds specifiska žurnāla redaktores talants ir retums. Katra numura sadaļas bija rūpīgi izsvērtas, teātra aktuālajās norisēs balstītas un diskursa nodrošināšanas nepieciešamībā motivētas. Režisoru darba analīzes ilgākā periodā sniedza ieskatu radošo meklējumu sfērā, regulāri sezonas apskati dažādos teātros palīdzēja izprast, kur katrs no tiem virzās, teorētiskie raksti lika padomāt par mūsdienu teātra tendencēm, ieskati kaimiņu un ārvalstu teātros ļāva salīdzināt, utt. Anda Burtniece prata izvēlēties tēmas, kuras ir būtiskas teātra mākslas dzīvā procesa atspoguļojumā, atrast autorus, kas par tām var uzrakstīt saturīgus rakstus un padarīt žurnālu par nopietnu profesionālo izdevumu, kuru savulaik apskauda gan lietuvieši, gan igauņi.» Jā, viņa vērtējums ir precīzs. Ne velti arī Ieva Struka apmēram pirms gada redakcijā izteicās, ka tas žurnāla līmenis, kāds bijis tā ziedu laikos, vēl nav sasniegts. 

Žurnālā Teātra Vēstnesis Anda Burtniece darbu iesāka gandrīz vai pašā tā sākotnē. Interesanti atzīmēt, ka tas bijis pēdējais izdevums, ko 1988. gada beigās akceptējusi Latvijas kompartijas Centrālā komiteja (LKPCK), par galveno tā redaktori ieceļot Mārīti Balodi. Anda darbu žurnālā sāka 1990. gadā, bet drīz, iestājoties globālo vēsturisko pārmaiņu laikam, aizsākās nopietnas finanšu problēmas, un viņa tika atbrīvota. Taču 1996. gadā Anda atgriezās jau kā galvenā redaktore, un mēs divatā nostrādājām visus 16 gadus, līdz pat viņas aiziešanai pensijā 2012. gadā.

Neaizmirstams mīlestības un bruņnieciskuma laiks. Jā, tieši pateicoties Andai, es dziļi iepazinu jēdzienu «mīlēt» – mīlēt dzimteni, mīlēt teātri, mīlēt citus. Turklāt tas bija cilvēks, kas kopš bērnības bija izstaigājis naida, baiļu un izmisuma takas. Svešatni Sibīrijā. Anda par to stāstīja skopi. 1941. gada jūnijā, kad meitenei vēl nebija pilni 10 gadi, viņas vecāku – skolotāju – ģimene tika izsūtīta uz Sibīriju. Tēvs, protams, uzreiz tika nošķirts, bet mamma ar bērniem brauca lopu vagonā. Anda atgriezās Latvijā 1946. gadā, pateicoties nelegālai delegācijai, kuras mērķis bija savākt bez vecākiem palikušos bērnus. «Mamma bija slimnīcā, jo krita, kad gāja reģistrēties, ko vajadzēja darīt katru mēnesi. Gāja caur taigu ceļā uz Kohu. Pakritušu viņu pamanīja citi cilvēki un aizveda uz slimnīcu. Mums, bērniem, bija izmisums: kur mamma? Un tad es ar vecāko brāli Uldi sāku iet tos pašus kilometrus līdz centram, kur tad mūs ieraudzīja tie atbraukušie cilvēki, ievilka mājiņā, kas jau bija pilna ar bērniem, lai vestu tos prom uz Latviju. Rīgā bērnus pieņēma bērnunamā vai sadalīja pa ģimenēm. Mani paņēma krustmāte.»

Nevienu Andas stāstu no tā laika dzīves neieskāva dusmas. Bija atmiņu sāpes un nesapratnes sāpes par to, kā var gribēt veidot cilvēces vēsturi, cilvēku dzīvi uz iznīcināšanas pamatiem. Es daudz ko sapratu. Piemēram, pēc kāda laika aptvēru, kāpēc Anda mani pārtrauc, kad esmu «sašūmējusies»: nu ko viņš te sarakstījis?! «Maija, nevajag tā par cilvēku. Viņš centās, gribēja to labāko. Dusmas taču nepalīdz, bet iznīcina.» Visbiežāk es apklusu, jo sirds dziļumos sapratu: viņai taisnība. Palīdzēja arī Andas profesionālisms.