«Uz kuru teātri jūs ejat? – Ne uz vienu»

Vēl pirms gada izskanējušais Berliner Ensemble jaunā intendanta Olivera Rēzes (Oliver Reese) paziņojums, ka viņš mēģinās panākt, lai teātris atgriežas pie lugām, autoriem un aktieriem, kļuva teju vai par sensāciju Vācijā. Režijas teātra zemē, kur modē ir performatīvie formāti, kur psiholoģiskā aktierspēle kritiķu vidē tiek pelta un kur pat politiķiem liekas, ka būtu interesantāk, ja teātri vadītu mākslas muzeja direktors, tā nomainot Berlīnes Volksbühne am Rosa Luxemburg Platz vadītāju Franku Kastorfu pret bijušo Londonas Tate Modern direktoru Krisu Derkonu. Tikmēr sāk parādīties citādi domājošie. Šā septembra beigās teātra aktīvisti ieņēma Volksbühne ēku ar prasību Berlīnes senātam: atvēlēt Derkonam performances rādīt vienā no viņam radītajiem spēles laukumiem – Tempelhofas lidostā, bet teātrī uzvest izrādes. Tajā pašā laikā ar trim pirmizrādēm durvis vaļā vēra jaunās mākslinieciskās vadības veidotais Berliner Ensemble, kas uzņēmis kursu pilnīgi pretēju valdošajai teātru modei. 

Margarita Zieda. Kad nācu uz teātri, cauri pilsētai uz afišu stabiem bija redzami milzīgi Berliner Ensemble plakāti ar uzrakstu «karš». Ar ko jūs karojat?
Olivers Rēze. Ir arī vēl citi plakāti. Uz vieniem ir rakstīts «Kongo», vēl uz citiem – «panika». Un vēl uz citiem – «mīlestība». Tās ir tēmas, par kurām mūsu teātris šajā sezonā runās.

Kā teātra mākslinieciskajam vadītājam man ir svarīgi, ka mēs nevis vienkārši visādas lugas spēlējam, bet tas, ka mūsu izrādēs tiek risinātas svarīgas tēmas. Un ar šo plakātu kampaņu mēs vēlamies ļaut cilvēkiem sajust, ka runa ir par tādām tēmām, kas viņus nopietni skar.

Mēs atklājam sezonu ar Bertolta Brehta Kaukāza krīta apli. Šajā izrādē ir spēcīgs stāsts. Bet tajā ir arī tēma. Un šī tēma ir īpašums. Otra sezonas pirmizrāde ir Albēra Kamī luga Kaligula, kuras tēma ir vara un ārprāts.

Uz plakātiem bija rakstīts arī «Paradīze».
Jā, arī paradīze. Marsela Karnē filma Les enfants du paradis (Paradīzes bērni) pasaules kultūras vēsturē ir viens no skaistākajiem darbiem par teātri, par mākslu. Tajā ir runa par ārkārtīgi lielām cilvēka ilgām. Izmisumu. Iekāri. Šajā filmā tiek risinātas lielās cilvēka tēmas.

Jā, šajā sezonā mēs teātrī runāsim ne tikai par politiskām, bet arī par ļoti personiskām tēmām. 

Vācu teātris ļoti atšķiras kopējā Eiropas teātra ainavā. No vienas puses tas tiek uzskatīts par pasaules lielmeistaru režijas attīstības ziņā, no otras puses jau pašu praktiķu vidū aizvien vairāk paceļas balsis, kas runā par postdramatiskā teātra dogmu. Kādu jūs redzat šodienas vācu teātri? Kas tajā no jūsu perspektīvas ir problemātisks?
Vācijā ir tik bagātīga teātra ainava kā nekur citur pasaulē. Mums ir 160 valsts subsidēti teātri. Tas ir fantastiski! Tikai man ir radies iespaids, ka šajos teātros pēdējos desmit gados mēs visi spēlējam vienu un to pašu. Antīko dramaturģiju, Šekspīru, Ibsenu, Hauptmanu, Strindbergu, tad afišā ir vēl daži projekti un jaunās dramaturģijas pirmuzvedumi. 

Pēdējā laikā uz skatuves īpaši daudz vērojami romānu un filmu pārcēlumi. Kāpēc tas tā ir? Kāpēc tik daudz romānu? Kāpēc tik daudz filmu? 
Tāpēc, ka jaunajā dramaturģijā mums trūkst šāda materiāla. Mums trūkst ietilpīgu cilvēka tēlu un lielu konfliktu. Un tā ir mūsu galvenā problēma. 

Un tas Vāciju atšķir no citām zemēm. Es redzu, ka Anglijā tas ir citādāk. Un arī Francijā aina ir pavisam cita. Tajās zemēs ir daudz vairāk jaunu lugu, kas izspēlē lielas tēmas. 

Mūsu jaunajā dramaturģijā ir mazāk tēlu. Dominē postdramatiskās struktūras un tekstu laukumi bez tēliem. Laiku pa laikam tie ir briljanti teksti. Elfrīde Jelineke, piemēram, viņa raksta izcilus tekstus. Bet šajos tekstos autori aizvien vairāk atsakās no tēliem, drāmas, konflikta, dialoga. Ar šīm abstraktajām un kompleksajām formām mēs varam darboties uz mazajām skatuvēm, tur var spēlēt kaut ko dekonstruētu.

Bet lielajos namos, ja jūs gribat dabūt 700 cilvēkus iekšā un sasniegt viņus, ieskaitot otrajā balkonā sēdošos, tad ir vajadzīgs pavisam cits dramaturģiskais materiāls. Un tā ir mūsu problēma.

Un kāda ir jūsu stratēģija, lai tiktu no šīs situācijas ārā? Pie lugām ar lielām tēmām, konfliktiem un spēcīgiem tēliem?
Pirmkārt, mēs izrādām ļoti daudz lugu no citām valstīm. Un otrs ceļš – mēs uzrunājam autorus, kuri strādā citos žanros, lai uzraksta lugu teātrim. Labi vācu autori šodien raksta vai nu romānus, vai kinoscenārijus. Mēs esam izveidojuši autoru programmu, ko pārrauga dramaturgs Morics Rinke. Un tās ietvaros esam uzrunājuši, piemēram, kinorežisoru Burhanu Kurbani, jaunu, spēcīgu politisku filmu autoru un režisoru. Viņš mūsu teātrim šobrīd raksta lugu, kuras tēma ir Vācija kā ieroču izgatavotāja. Lugas centrā ir ieroču firma. Imanenti tā ietver sevī politisku materiālu, bet tiek izstāstīta kā ģimenes stāsts.