Starp personiskajām un mākslinieciskajām ambīcijām

Laikā, kad Aviņonas «off» festivāla izrādes ne vienmēr ir pilnas, bet tā skatītāju vecuma amplitūda aptver veselas trīs paaudzes, pie Aviņonas «inn» festivāla debesīm ir parādījušies draudīgi mākoņi – publikas novecošanās. Biļetes uz izrādēm pagaidām vēl aizvien tiek izpirktas rekordātrumā, bet kas notiks, kad turīgie sešdesmit un septiņdesmitgadnieki – pašreizējā pamatpublika – vairs nespēs sevi aizvest līdz Provansas sirdij un izturēt svelmi un neērtos krēslus? Lai mākoņi nepārvērstos eksistenciālā problēmā, festivāls jau četrus gadus – kopš Olivjē Pī (Olivier Py) stāšanās festivāla direktora amatā – ir ieviesis īpašus pasākumus jaunākas un plašākas publikas piesaistei. Īpašas cenu atlaides studentiem, kas gatavi noskatīties četru izrāžu bloku, īpašs diskusiju cikls vietējā universitātē, ik gadu pa vienai bērnu vai jauniešu izrādei, lai atbraukt varētu arī ģimenes, un visbeidzot jauna tradīcija – ceļojoša izrāde, kas piesaistītu Aviņonas perifēriju un piepilsētu proletariātu. Vai šī pārdošanas stratēģija un decentralizācijas centieni nesīs augļus, izšķirs laiks. Jebkurā gadījumā jau tagad festivāla tēls Pī ietekmē ir mainījies – tas kļuvis politiskāks, personiskāks. Pagājušajā gadā maģistrālā tēma bija teroristu uzbrukumi eiropiešiem, šogad vairākas festivāla izrādes runāja par ilgtermiņa kara sekām Āfrikas valstīs, Vjetnamā, Balkānos, par Eiropā pieaugošo nacionālismu un imigrācijas problēmu. Vienīgais, ko festivālam šajā sakarā var pārmest, – tas lielākoties noticis mazformāta izrādēs. 

Parīzieši

Un tomēr ir viens «bet», kas no gada uz gadu kļūst acīmredzamāks: jo atraktīvāks un dažādāks kļūst festivāls, jo vājāki ir tajā izrādītie paša Pī iestudējumi. Un te jājautā, vai iespējams būt festivāla direktoram un vienlaicīgi tajā prezentēt pašam savus darbus? Jau pirms diviem gadiem Karaļa Līra iestudējumu Pāvestu pilī kritika vienbalsīgi atzina par katastrofu. Vispārējo neizpratni par Pī domu gājienu šajā izrādē vēl vairāk pastiprināja fakts, ka togad citu izrāžu Pāvestu pilī nebija vispār. Pī iestudējums kā vienīgais bija aizņēmis un, tā sakot, bloķējis festivāla prestižāko spēles laukumu. Lai izbēgtu no pārmetumiem nākamajā gadā, Pī krita otrā galējībā un vislielākajā finansiālajā un mākslinieciskajā pieticībā izveidoja īsinātu Eshila Saistītā Prometeja versiju ar trim aktieriem kā ceļojošu izrādi Aviņonas piepilsētās. Lai gan kritika centās cildināt Pī askētismu un atgriešanos pie teātra pirmsākumiem, bija skaidrs, ka kopumā iestudējums reti kuru mākslinieciski pārliecinājis. Diemžēl arī šāgada festivāla otrajā nedēļā iespraustais iestudējums Parīzieši drīzāk izskatās pēc personīgu rēķinu slēgšanas, nevis starptautiski nozīmīga festivāla produkcijas. Pī biogrāfijā, kā jebkura cilvēka dzīvē, protams, ir kāpumi un kritumi. Starp tiem arī kāds ļoti sāpīgs: 2011. gadā kultūras ministrs bez redzama iemesla nepagarināja Pī mandātu Parīzes Odeona teātra direktora amatā pēc pirmā termiņa izbeigšanās. Tā bija ne vien tradīcijas laušana, bet arī klaja netaisnība, kuru neizprata neviens un kuras īstie motīvi tāpat kā Franka Kastorfa nomaiņa Berlīnes Volksbühne teātrī, visticamāk, bija meklējami politiskajās aizkulisēs. Šodien Pī dzīvo un strādā Aviņonā, bet šo pārinodarījumu viņš saprotamā kārtā vēl aizvien nav norijis. Un, tāpat kā Kastorfs savās izrādēs šogad slēdza rēķinus ar Berlīnes kultūras senātu, Pī to izdarīja ar Parīzes politiķu un kultūras eliti Aviņonā. 

Kailu ķermeni, starp citu, uz skatuves var parādīt arī citādāk. Kā estētisku kategoriju un mākslas iedvesmas avotu

Parīzieši ir Pī pagājušā gada beigās iznākušā tāda paša nosaukuma apjomīga biogrāfiskā romāna dramatizējums. Romāna un izrādes centrā jauns gejs Oreljēns no provinces ar visiem līdzekļiem cenšas izsisties Parīzes teātra elitē, sekojot Balzaka aprakstītā Rastinjaka piemēram. Viņš kļūst par kāda slavena diriģenta mīļāko un ar baudu piedalās dažādās intrigās, kas saistītas ar jauna diriģenta iecelšanu Parīzes operā. Tā kā Oreljēns ir šarmants saulainas dabas puisis, kāds agrāk esot bijis arī pats Pī, viņa priekšā atveras daudzas durvis, un tādā veidā mums ļauts ieskatīties tādā kā Balzaka garā sacerētā cilvēciskā komēdijā. Tēlu galerija, ko te sastopam, ir visraibākā – no buržuāziskā vidusslāņa virsotnēm līdz prostitūtu, transvestītu, lesbiešu un geju scēnai – viss juku jukām vienā lielā katlā. Un galvenās saites, kas šos tēlus saista savā starpā, ir kultūrpolitiskās intrigas un sekss. Skatītājam tiek piedāvāts daudz lēta, ciniska kailuma un problēmas, kas būtībā skar tikai zināmas Parīzes aprindas un pašu Pī. Kādā veidā šis darbs varētu sasaukties ar imigrāciju vai citām šodien aktuālām tēmām un varētu būt interesants plašākam skatītāju lokam, paliek noslēpums.