Pa parādes, ne virtuves durvīm
Vārds teātra cilvēkiem
Tikko Liepājas Universitātes aktieru kursā uzņēmām sešpadsmit jaunus cilvēkus – astoņus puišus un astoņas meitenes. Man, protams, gribētos, lai konkurss būtu bijis simt uz vienu vietu, tik liels mums gan tas nebija. Iespējams, tas rāda teātra prestižu vai popularitāti jauniešu vidū, kuri meklē un izlemj, kādā jomā turpināt savu dzīvi. Un tomēr atrodas jauni cilvēki, kurus interesē teātris, kuri, pat studējot ļoti labās augstskolās eksaktās zinātnes, nolemj savu izvēli mainīt. Mums kursā tam ir konkrēts piemērs, ka no ļoti prestižas augstskolas, pēc diviem tajā pavadītiem gadiem, cilvēks sāk no jauna aktiera smago dzīvi. Ir matemātiķi un fiziķi, un ir tādi, kuriem vajag kaut ko citu.
Uzņēmām sešpadsmit dažādus, ļoti atšķirīgus cilvēkus, kuriem priekšā ir maratons – garš, garš maratons studiju un arī viņu aktiera dzīves laikā. Jo aktiera profesija ir maratons, ne sprints. Kā jau maratonā, nepietiek ar izrāvienu un skriešanu pirmajam, ir jāsadala savi spēki garai distancei. Kaut kad tu piekūsti un citi var aizskriet tev garām. Tas, kurš varbūt sāk pēdējais, kādā brīdī ir pirmais. Tāda ir aktieru profesija.
Pagaidām esmu guvis tikai pirmo iespaidu, bet, protams, jaunieši mūsdienās atšķiras kaut vai, piemēram, no Liepājas teātra 4. studijas. Ir parādījies internets, mobilais telefons, kas ik stundu ir dzīves neatņemama sastāvdaļa. Ir pilnīgi skaidrs, ka nav liela atšķirība, kā mīl un nīst. Tas ir tāpat gan pagājušā gadsimta 90. gados, gan tagad. Vienīgais – mūsdienu jauniešiem ir jāmācās vairāk lasīt.
Teikt, ka teātris ir brīnums, ir pārāk poētiski, taču teātris noteikti nav ikdienišķa lieta
Esmu jau noguris stāstīt un pierādīt to, kāpēc jaunieši jāskolo Liepājā. Divreiz jau esam uzkāpuši uz Rīgas grābekļa, kāpēc to darīt vēl un vēl? Ļoti labi nesen vienā raidījumā to apliecināja tagadējais Nacionālā teātra aktieris Artūrs Krūzkops, kurš mācījās kursā, kas tika gatavots Liepājai, bet gandrīz visi kursabiedri strādā Rīgas teātros.
Uzņemot jauno kursu, teātris ir izvirzījis sev mērķi izveidot sabalansētu aktieru trupu, jo trupa teātrī ir vissvarīgākā. Tai jāsastāv no dažāda vecuma aktieriem, lai nav tādi pārrāvumi kā mums Liepājā, kad ir robs ļoti aktīvā vecumā no 30 līdz 45 gadiem. Mums trūkst vidusposma, negribam to atkārtot.