Cilvēks un viņa aicinājums

Mana skolotāja Māra Ķimele mums, studentiem, mācību procesa laikā bieži atgādināja, ka pasaulē ir ļoti daudz profesiju un ka nav obligāti jācenšas kļūt par režisoru, ja šī profesija nesagādā prieku. Man tā sagādā gan prieku, gan raizes, gan apjausmu, ka es nemaz citādi negribu. Viens no iemesliem – pateicoties režisores profesijai, man ir bijusi un būs iespēja satikt, iepazīt un pietuvoties dažādiem cilvēkiem. Tie mani ir laiduši savās mājās un darba virtuvēs un reizēm pat atvērušies paši, ļaujot sajust sirds siltumu, labestību un atdevi savai lietai. Cilvēki – ceļazīmes, sastapti ceļā uz izvēlēto profesiju. Ceļam turpinoties profesijā, tas joprojām ir norāžu pilns. Kustība visbiežāk ir apzināta, un apstāšanāsvai pagriezieni nav nejauši, tāpat kā satiktie cilvēki.

Meklēt pozitīvu apliecinājumu vērtībām, kuras ceļ un stiprina, to, kas izceļ skaisto cilvēka darbā un viņā pašā, – ar šādu sev iekšēji izvirzītu mērķi strādāju ārpus teātra. Reizēm šķiet, ka ārpusē ir vienkāršāk, vieglāk, kamēr teātrī viss ir daudz, daudz komplicētāks. Un tas mēdz mainīties. Bet ne par to ir šis stāsts.

Iepriekš nekad precīzi nezinu, ko izvēlētais materiāls pieprasīs, kādos meklējumos tas mani aizvedīs. Kur un kas man dos atbildes, lai tuvotos iestudējuma atslēgai. Nekas neparasts, ka ir daudz jautājumu, un satiktie cilvēki, pat ja nav mani domubiedri, gluži neapzināti iedvesmo nepadoties, neiet vieglāko ceļu, bet meklēt atbildi vēl dziļāk, tālāk, tā rodot risinājumu un haosā ieviešot kārtību. Reizēm es pat nezinu, ar ko sākt, kā pavēstīt būtisko, kas, kaut kur noslēpies, sēž manī pašā dziļi iekšā, kā to izdabūt ārpasaulē, attīrīt no liekā? Intuīcija, tēlaini izsakoties, liek iet pa labi vai pa kreisi vai palikt mājās un atšķirt kādu grāmatu uz dullo, vai aizbraukt līdz pasaules malai vai muzejam un ieraudzīt tieši to mākslas vai dabas gleznu, bez kuras nevari dzīvot, vai saņemties un piezvanīt vajadzīgajam cilvēkam, lūgt piedalīties, padalīties, jo tālāk jau sākas... sākas... sniega bumba sāk velties! Notikumi, kurus nevarēju pat iedomāties, sāk ar mani notikt. Viss, kas man atliek, – smelties!

Atsaucoties žurnāla aicinājumam, izvēlos dalīties savā pieredzē par reiz satiktu cilvēku. Viņš uzskata, ka rota ir cilvēka gaumes manifestācija. Nezinu, ko tas liecina par manu gaumi, taču manā īpašumā rotu gandrīz nav, iespējams, neprotu un arī netiecos ar rotājumiem izteikt sava rakstura noslieces. Taču kaut kā reiz, atkal jau – intuīcijas vai arī estētisku jūtu vadīta – izlēmu, ka pēc arheoloģiskā parauga darināts gredzens būs tas, kurā ieslēpšu daļu savas dvēseles meklējumu uz senatni, rakstiem un aizmirstām zināšanām. Tā es viņu satieku pirmo reizi – Seno rotu kalvē Cēsu pilī. Mēs piemeklējam man rotu, es izvēlos, bet man pietrūkst naudas. Meistars to dāvina par pusvelti. Mēs vēl nezinām, ka tiksimies pēc gada atkal un viņš neatpazīs manī «trūcīgo» pircēju. Bet nu man ir rota – satiktais cilvēks – Daumants Kalniņš. Viņa aicinājums – atklāt, ko stāsta senās rotas.