Pirmais bija saksofons

Atklātība ne vienmēr glaimo pašam tās paudējam, tomēr pēc gadiem piecdesmit, jādomā, izcilā latviešu aktiera Kārļa Reijera pēcnācējiem varbūt būs interesanti uzzināt, ka pirmais bija saksofons un tikai pēc tam tā spēlētājs. Sociālā tīkla facebook bildē viens no Māras Ķimeles un Elmāra Seņkova audzinātā aktierkursa audzēkņiem parādījās profilā un aiz saulē mirdzoša saksofona. Nav slikti, nodomāju, kontrabass, klarnete, klavieres, akordeons, trompete un vairākas ģitāras Nacionālā teātra aktieru instrumentu kontā jau ir, saksofona vēl nav, un cik ilgi uz Gundara Grasberga kontrabasu skatīsies... Ja vien blondajam saksofona spēlētājam ar neaizmirstuļu zilajām acīm un bedrītēm vaigos būtu arī aktiera talants. Un sāku viņu vērot. Kursa eksāmenos, pirmajos darbos teātrī mācību laikā, diplomizrādēs un nu jau pirmajā «oficiālajā» lomā kā štata aktierim iestudējumā Klūgu mūks. Un šis raksts par jaunu aktieri, kam pirmā sezona teātrī ir tikai sākusies, patiesībā ir vien laba vēlējums un ceļa vārdi turpmākam. 

Es pats – daudz vai maz?

Kārļa tuvākais studiju biedrs un konkurents ir Igors Šelegovskis. Gan tāpēc, ka reizē ar Kārli sācis darba gaitas Nacionālajā teātrī, gan tāpēc, ka vairākās skolas un teātra izrādēs abi jau bijuši kā partneri, tā dublanti, kaut ir gana atšķirīgi tipāži un personības. Tumšmatainā Igora zēniskums un trauslums ir pilsētniecisks, ar ievirzi uz dendijismu, ko iespējams izkopt, barojot intelektu. Kārļa puiciskums un trauslums ir lauciniecisks, vairāk sejas pantos, ne staltajā augumā saskatāms. Un tas ir kompliments, Kārli, ja šo lasi, nevis secinājums, ka tas ir tikai dabiski cilvēkam, kas audzis Rucavā. Urbānās civilizācijas pārrautā saite ar dabu būtiski mainījusi cilvēku empātijas spējas un tīrības sajūtu, ne sniegs, ne lietus pilsētā nav īsts. Bet īstums un patiesums kā personības īpatnība mākslā ir zelta vērtē, tie savukārt «jābaro» ne tikai ar intelektuālu barību, bet formas izjūtu, spēju savam «es» piešķirt māksliniecisku mērogu. Gan vienam, gan otram strādātgribas pagaidām netrūkst, bet veiksmes un gudru režisoru vadībā pa spēkam varoņlomas.

Situācijā, kad jaunie aktieri teātra repertuārā ienāk paralēli mācībām, grūti nodalīt studiju darbus no pirmajiem darbiem teātrī, ko skatītāji ierauga un vērtē, pirms vēl cilvēks pabeidzis studijas. Arī rakstot par Kārli un viņa lomām, tās puduros kārtojas pēc savas iekšējas loģikas, nevis piederības augstskolai vai teātrim. Pie lomām, kurās bijusi nepieciešamība pēc «es pats» konkrētos apstākļos un kas tāpēc ir pat grūtākas nekā tēla meklēšana spēles teātra teritorijā, pieder divi darbi augstskolā – Ignasio Antonio Valjeho lugā Liesmojošā tumsa un Astrovs Čehova Tēvocī Vaņā (režisori Elmārs Seņkovs un Māra Ķimele) un divas lomas teātrī – Juris Gunāra Priedes Zilajā Toma Treiņa un jaunais Francis Sebalds Ingas Ābeles Klūgu mūkā Indras Rogas režijā. Atšķirīgi ir visi četri režisori un atšķirīgi ir Kārļa Reijera nospēlētie varoņi, tomēr tajos visos ir runa par spēcīgu gribu, kura izrādes laika nogrieznī vai nu piedzimst, vai ir bijusi un izsīkst.