Apiet apkārt vai pieiet tuvu klāt?

Ar masīvu reklāmu pie skatītājiem ieradās Valmieras teātra jaunās sezonas pirmais iestudējums Lūcis, kas veltīts režisora Pētera Lūča (1907–1991) personībai. Var jau saprast – jauna darba posma sākums, ilgi briedināta un solīta izrāde, galvenā varoņa 110. dzimumdienas atcere visai klusi un nemanāmi jau pagājusi, nu tiek daudzināts jubilejas gads. Autore un režisore Elīna Cērpa mums sola dokumentālu pētījumu, kas noritējis trīs gadu garumā. 

(Dažreiz pēc tik kupliem runu plūdiem pārņem pavisam nereāla vēlēšanās, kaut izrādes veidotāji savos izteikumos būtu daudz lakoniskāki un paškritiskāki. Lai runā viņu padarītais darbs. Ja pēc tam vajadzīgi komentāri – lūdzu. Tagad gribot negribot uz skatuves redzamais jāsalīdzina ar intervijās sasolīto, un tas ne vienmēr ir viens un tas pats. Arī šoreiz.)

Kad veras izrādes priekškars, mums, zālē sēdošajiem, ir puslīdz vienalga, cik ilgi noritējusi sagatavošanās, kā vākti materiāli, kāda izpēte norisinājusies, līdz piedzimis iestudējums, kas tagad nāk pie skatītāja, lai kaut ko būtisku pavēstītu. Šajā gadījumā ir svarīgi, cik tuvu Pētera Lūča personības kodolam mēs tiekam. Tāpēc daudzsološi ir pirmie mirkļi, kad pēc Viļa Lapenieka Zvejnieka dēla filmas fragmenta tiek pieteikta tēma – cilvēks un viņa mūža loma. Tajā brīdī pat šķiet – izvēršot to darbībā, pilnīgi pietiktu veselai izrādei vai vismaz vienai tās daļai. Mūža loma, kas atstājusi iespaidu uz visām turpmākajām gaitām. Priekšstats par Lūci kā mūžīgo un neatkārtojamo Oskaru. Dievināšana un pielūgsme, kas viņam sekoja uz pēdām, lai kur ietu, visa mūža garumā. Kā ar to sadzīvot? Kā šo ilūziju spodrināt un noturēt? Tālāk izrādē izskanēs Lūča ilggadējās aktrises un vēlāk literārās daļas vadītājas Austras Skudras sentence: «Viņš bija Oskars, bet nebija Lāčplēsis.» Griezīga, skaudra atziņa.

Dievināšana un pielūgsme, kas viņam sekoja uz pēdām, lai kur ietu, visa mūža garumā. Kā ar to sadzīvot?

Attīstot šo tēmu, bija iespējams pievērsties patiešām dokumentāliem pierādījumiem – abas Pētera Lūča lielās lomas, ko nācās nospēlēt mūža novakarā, ir pieejamas Latvijas televīzijas video arhīvā – gan Klauzens Gerharda Hauptmaņa lugā Pirms saules rieta, kas īstenota, tuvojoties septiņdesmitajai jubilejai, gan Indrānu tēvs Māras Ķimeles režijā vēl gadu vēlāk. Ar šīm divām lielajām lomām Lūcis nepievīla ne režisorus, ne sava talanta cienītājus. Turklāt viņš bija spējis pārkāpt Oskara ēnai.

Izrāde Lūcis sabirst sīkās, dažbrīd neobligātās epizodēs, kad maldāmies, tā īsti neatskāršot – ko tad meklējam. Akceptējot šo sīko epizožu montāžu kā režisorisku paņēmienu, tomēr nepamet vēlme visā skatuves darbā ieraudzīt arī plašākas sakarības, dramatiskas uzbūves mērķtiecību un, protams, personības vēriena izpratni.

Izrādes dzīvais centrs ir Imants Strads Pētera Lūča lomā. Grima un parūku meistari krietni nopūlējušies, lai aktieris stipri vien atgādinātu vēsturisko prototipu, kuru acīmredzot nekad nav saticis. Tik pazīstams ar klusajiem soļiem mīkstajās sandalēs, ar portfelīti pie rokas, ar runas veidu, kādu mācīja pagājušā gadsimta trīsdesmito gadu aktieru kursos. Silts, labsirdībā starojošs varonis, sava teātra un savas zemes patriots. Par spīti epizožu sadrumstalotajai mozaīkai, Imants Strads pamanās akcentēt ne vien pompozo runu teikšanas indevi, bet arī cilvēciski skumjo vientulību, kas jaušama pat draugu pulkā. Un aizvest mūs līdz izrādes beigu kulminācijai – izcili norunātajam Ārijas Elksnes dzejolim.