Bij' tāda nakts

Raksts par Zaru, jo tikai un vienīgi tā viņu sauca Valmieras teātrī, varēja un tam vajadzēja tapt jau pērn, jo augusta sākumā vienunakt satiku viņu sapnī, Zars daudz ko stāstīja un piebilda: «Tagad gan tu varētu kaut ko par mani uzrakstīt.» Tāpēc pamodusies sapratu – jāraksta. Rubrikai Leģendas, jo, nerunājot par šovasar Valmieras teātrim uzņemto jauno aktieru kursu, arī tie divdesmitgadnieki, kas šobrīd Valmierā strādā, par Zaru nezina neko daudz, un viņš tiem jau kļuvis par tādu pašu leģendu kā Smiļģis. Kad pēc vairāk nekā nedēļas netiku vaļā no domām par Zaru, piezvanīju žurnāla galvenajai redaktorei Edītei Tišheizerei, izstāstīju sapni un teicu – redz, nākamgad Zaram 80, raksts vairāk iederētos tad, bet gribas tagad. Edīte teica – raksti. Iekrājās citi darbi, un es rakstīšanu atliku uz nākamo gadu – uz Zara, pēc manām domām, 80. jubileju. Un šovasar to arī īstenoju. Tad pienāca diena, kad gatavā rakstā vajadzēja precizēt datumus, un es atradu savus atvadu vārdus Zaram, kur melns uz balta man pretī raudzījās viņa dzimšanas gads – 1936. 13. augusts.

Spēlēju, dancoju

Zars nomira 2000. gadā. Arī šo gadu man nācās pārbaudīt, bet labi atceros to dienu, jo ziņa par Zara pēkšņo nāvi pienāca direktora Pētera Sūča telefonā, mums abiem pārstāvot Valmieras teātri Spēlmaņu naktij veltītajā konferencē, kas nez kāpēc notika dienu pēc tās, acīmredzot ārvalstu viesi togad ziņoja par redzēto. Zars bija devies uz pēcpusdienas mēģinājumu Nadeždas Ptuškinas melodrāmai Ziemassvētku sapņi, saļimis pusceļā starp kopmītnēm un teātri pie Stacijas ielas bodītes ar neaizmirstamu nosaukumu Neaizmirstulīte un aizgājis mūžībā ātrās palīdzības auto. Tā vai apmēram tā tas bija. To, ka viņa sirds pēdējā gada laikā bija kļuvusi vāra un arī par nāvi viņš mēdza pajokot, mēs it kā zinājām, bet pamata domāt, ka viena diena var būt izšķiroša, nebija. 

Ienirt vistumšākajās dzīlēs vispirms sevis paša dēļ, lai no tur izzinātā radītu ko jaunu

Zara bēres bija 1. decembrī, Arnoldos un Ievas Puķes dzimšanas dienā, un arī šis stāsts ir ārkārtīgi svarīgs. Valmierieši, liepājnieki un daugavpilieši sapratīs, ka tik mazā kolektīvā dzimšanas un vārda dienas bēru laikā kļūst par ko īpašu. Tāda bija arī Zara bēru diena. Atvadījāmies Valmierā, atstājām viņu Sarkandaugavas kapos neganti aukstā dienā un devāmies atpakaļ uz Valmieru. Galds bija klāts lejā teātra kafejnīcā, un mūs pavadīja Zara laikam tak pēdējos mēnešos vairākkārt paustā vēlme, ka viņš gribētu, lai viņa bērēs visi dzied un dejo, jo nevajag skumt. Šādi izteicieni dzirdēti ne mazums, bet ne katras bēres izvēršas par ballīti. Ar Zaru tā tomēr notika, un šis vakars un šī nakts palikusi atmiņā uz mūžu. Droši vien bija arī runas, bet itin drīz atskanēja klasiskais kopādziedāšanas vakaru repertuārs un pret pusnakti pavadītāji laidās dejā, un tad jau atcerējās arī par Arnoldiem un Ievu. Tovakar mistiskā kārtā pazuda pēdējā no Zara fotogrāfijām, ko es nonesu lejā visiem parādīt – no nesenās Ivanova ballītes, atzīmējot 90. izrādi, un tā atradās tikai pēc pusgada. Kopā mēs nospēlējām 95 vai 97 Ivanovus, un izrādei punktu pielika Zara aiziešana, jo necēlās roka kādu kolēģi viņa vietā «ielecināt» Ļebedeva lomā – kā nekā šis bija īpašs iestudējums un arī īpaša loma Zaram, par kuru viņš bija saņēmis Spēlmaņu nakts balvu kā otrā plāna aktieris. Kas viņā bija tāds, lai bērēs dejotu uz nebēdu, es joprojām nezinu. Un mīklainas man ir arī šīs sarunas par nāvi. Jo Zaram pieder arī cita vairākkārt atkārtota frāze: «Mana vecāmāte teica: kad es nomiršu, man būs vienalga, vai jūs nākat pie manis uz kapiem. Man ir svarīgi, lai tagad, kamēr es esmu dzīva, pret mani izturētos labi, mīļi un sirsnīgi.» Šo viņš paguva pateikt gan intervijās, gan sarunās, gan par citu cilvēku aiziešanu uzzinot. Varbūt tāpēc, ka viena no spilgtākajām viņa lomām, par ko viņš pats labprāt mēdza stāstīt šausmu stāstus, bija Kungs no Spēlēju, dancoju pie Valentīna Maculēviča 1982. gadā. Pieskarties Tai pasaulei – kaut kas tajā ir, un šī sajūta pavada daudzus māksliniekus. Droši vien ne ar tik zaļganbrūni bālu grimu, kāds bija uz Kunga sejas, kad tas augšāmcēlās no zārka, un tomēr. Un šausmu stāsts tiešām bija no dzīves. Viesizrāžu laikā Krievu drāmā kāds no vietējo darbinieku bērniem starpbrīdī šaurajā teātra gaitenī bija uzskrējis virsū Zaram pilnā Kunga izskatā un no redzētā sācis raustīt valodu, turklāt tā, ka bērnu nācās vest pie ārsta. Kungs ir arī mans personiskais atskaites punkts aktiera Jāņa Zariņa iepazīšanai klātienē. Un to brīdi, kad zārkā, kas atradās uz tukšās, tumšās skatuves, sakustējās roka un no tā paslējās Kunga galva, es atceros labi. Videospēļu tolaik nebija, toties bija iztēle. Man bija astoņi gadi.

Satiekot viņu, ir itin kā aukstā ziemas spelgonī kāds turētu priekšā pavērtu kažoku

Klaudija rīkstes

Zara lielās lomas, kas drīz vien pēc Teātra fakultātes beigšanas viņu padarīja slavenu vai, teiksim godīgāk, ievērojamu un atpazīstamu, ir no 60. gadu beigām un 70. gadu sākuma. Iedomāties viņu kā Ļeoņidiku 60. gadu «grāvējā» Mans nabaga Marats līdzās Ināras Ieviņas Ļikai un Jāņa Samauska Maratam nudien nesagādā grūtības – mazliet drukns, apaļiem vaigiem, labsirdīgs un neaizsargāts, liels bērns, tādu ir neiespējami nodot un pamest, lai ko teiktu sirds. No bildēm labi pazīstams ir arī Zara Roščins Krodera Sāpju ceļu iestudējumā 1970. gadā. Divi karavīri, katrs ar savu likteni. Kā visiem tā laika Valmieras jaunajiem, arī Zaram Kroders kļūst par etalonu teātra māksliniekam – lasīt, izzināt sevi un pasauli, neapstāties, skatīties, kas notiek citur, būt vienkāršam un draudzīgam, intelektuālam domubiedram, īstam draugam. Es domāju, ka Zars šo Krodera teātra «ētikas» kodeksu ievēroja visu dzīvi. Turklāt apzināti. Tomēr no visām «neklātienes» Zara lomām manā iztēlē visspilgtākā ir Klaudijs Krodera iestudētajā izrādē Stāsts par Hamletu, Dānijas princi. Varbūt tādēļ, ka viņa paša, Krodera, Silvijas Radzobes un citu atstāstā par neaizmirstamu tiek pasniegta mizanscēna, kurā Zara Klaudijs šausta savu kailo torsu ar rīkstēm. Mokoties ar vainas apziņu. Bet varbūt tieši otrādi – mokoties ar vainas apziņu par to, ka vainas apziņas nav. Ir kaislīga mīlestība, iespējams, lielāka un patiesāka nekā brālim, ir alkas pēc varas un apziņa, ka viņa «projekts», kā pārvaldīt karaļvalsti, nav sliktāks par brāļa. Tas ir savam laikam ekstramoderns risinājums valdnieka tēlam – arī karalim ir miesa, arī karalis netiek ar to galā, arī karalis ir vājš. Vienlaikus man tā liekas kā zīme aktiera mazohistiskajai eksistencei – vēlme izvērst un atklāt sevi vispirms sev pašam un tikai tad publikai. Ienirt vistumšākajās dzīlēs vispirms sevis paša dēļ, lai no tur izzinātā radītu ko jaunu un lūkotu pasauli vērst labāku.