Vienkārši jāsāk darīt

Nevaru vairs «izražot» vienpadsmito meiteni, pasmejas Jana Čivžele, kas miniatūri sievišķīgā veidola dēļ ilgu laiku spēlējusi bērnu, meiteņu un ļoti jaunu sieviešu lomas. 

«Ja agrāk Janas Čivželes pārlieku surdinētais temperaments bieži neļāva saskatīt aktrises dotības smalkjūtīgi un liegi paust sava personāža iekšējās norises (īpaši uz krāšņu tipāžu atveidē trenēto kolēģu fona), tad šosezon atklāju šo aktrisi no jauna. Atklāju, ka Dezdemonas tēls izrādē Otello no infantilas, neizteiksmīgas, kaut iemīlējušās būtnes pārtapis iekšēji stiprā cilvēkā un pievilcīgā sievietē, arī mazās Bertas loma Ķimeles Tēvā pārsteidza ar bērna psihofizikas un iekšējo sāpju precīzu atveidi. Un nu Guei Laņ – mazā ķīniešu jaunava, kas aiz izsmalcinātajām manierēm slēpj izmisīgu vēlmi būt mīlētai, pat ja tā dēļ jāatsakās no ticības un tradīcijām, kas iedzimušas paaudzēs,» 2013. gadā Dienā rakstīja teātra kritiķe Henrieta Verhoustinska. 

Nu Jana Čivžele pati sevi ir atklājusi no jauna. Iemesls tam ir ļoti sāpīgs, bet Janas patiesums, apvaldītie un pārdomātie vārdi – gandrīz magnētiski. Viņai vairs nav laika izlikties un niekoties. Pamatīgums kostīmu mākslā (viņa ir arī vairāku JRT izrāžu, tostarp Alvja Hermaņa Pakļaušanās, kostīmu māksliniece) tiek nostiprināts, Latvijas Mākslas akadēmijā studējot mākslas apakšnozarē. Viņas pašas krāsa dzīvē ir melnā. «Tai vajag saturu, kaut ko likt iekšā,» Jana parausta melnā džempera apkakli. Uzvilkt sarkanu kleitu viņa nespējot.

Aizvadītajā sezonā Jana Čivžele nominēta kā Gada aktrise par darbu izrādēs Nora un Saniknotā slieka. Brīdī, kad saņēmusi apsveikuma zīmīti no kolēģa Viļa Daudziņa, bijusi pie jūras. «Pūta vējš, nesapratu, kas notiek… Skaidri zinu, ka tajā brīdī par mani ļoti nopriecājās divi cilvēki – Ernests un Krišs.» Nomināciju Jana Čivžele uztver ar gandarījumu. «Tas ir liels iedrošinājums,» viņai nenāk ne prātā koķetēt un to noliegt. Un tomēr, ja vien varētu, visas savas izdevušās lomas Jana mainītu pret to, lai mamma būtu dzīva.

Undīne Adamaite. Kā esat iejutusies Jaunajā Rīgas teātrī pie Dzemdību nama?
Jana Čivžele. Man vienmēr ir patikušas pārmaiņas. Kamēr nebiju ievākusies Rīgā mājās, ko tagad saucu par savām, man ļoti patika mainīt mājvietas, dzīvokļus. Man patika tā pārkārtošanās, vecu lietu izmešana, sevis sakārtošana, kad var sākt kaut ko būvēt no jauna. Cik ilgi saglabājas tas jaunums, gan nav saprotams. Arī teātra pārnākšana uz jaunajām telpām mani nemulsināja. Līdz šim par to neinteresējos – nejautāju nevienam, kad tas notiks. Teātrī bija kaut kādas runas, atlika uz gadu, bet man likās: kad mēs iesim, tad iesim. Pret veco māju ir izveidojies milzīgs pieradums. Protams, ka tā bija siltāka. Tā pati satikšanās ar kolēģiem «sarkanajā koridorā». Tas mūs vienoja. Pagaidām jaunajās telpās esam bijušas tikai sešas, nezinu, kā tur būs, kad būs arī visi pārējie. (Intervija notiek 22. septembrī – U. A.). Es nezinu, kur pārējos satikšu pirms izrādes. Nākamais lielais pārbaudījums būs Aspazija. Personīgi.

Kā novērtējat jauno skatuvi? Alvis Hermanis preses konferencē teica, ka tā aktieriem pieprasīs būtiski mainīt savu spēles stilu – cits attālums līdz skatītājiem, cits redzes leņķis. Vai jūs arī to izjūtat līdzīgi?
Pirmās sajūtas, uzkāpjot uz jaunās skatuves, drīzāk – plača vai kvadrātmetriem, bija ļoti labas. Marķīze de Sada tikai vēlāk tika pacelta uz podestiem. Sākumā bijām kā uz istabas grīdas. Man bija sajūta, ka tieku nolaista uz leju, ka būšu ļoti, ļoti pietuvināta skatītājam. Mēs esam pieraduši, ka Lāčplēša ielā skatāmies viņiem pāri. Tad, kad pacēla uz podestiem, atkal jutos labi. Kā jau māca – aktieriem vienmēr ir jāmāk ieiet gaismā, tā arī šeit – tev ir jājūt telpa, lai tevi redz. Tu nevari bāzties ar sevi virsū. 

Jums ir pieredze spēlēt arī kamerapstākļos – ļoti lielā pietuvinājumā skatītājiem. Rondo Ģertrūdes ielas teātrī jūsu varones jutekliskums tiek pakļauts ciešam vērojumam, arī Norā JRT Mazajā zālē, sēžot pirmajā rindā, man bija sajūta, ka sēžu bezmaz uz dīvāna kopā ar Noru un Helmeru. 
Dīvaini – Ģertrūdes ielas teātrī Rondo un Lāčplēša ielas Mazajā zālē Norā mēs skatītājus neredzam. Viņi ir tumsā tīti. Lai redzētu, ir jāielūkojas. Es esmu aktrise, kura negrib zināt, kas šovakar ir atnācis. Tas man liek mulst un gribas būt labākai. Kad tu gribi būt labs, ne vella nesanāk, un tu sevi redzi no malas. Tas ir tik neērti! Man patīk uzzināt pēc tam, kad esmu padarījusi darbu. Šeit Marķīzē de Sadā mēs redzam pirmās četras rindas. Tas ir ļoti, ļoti grūti.

Skatītājs var aktieri izsist no līdzsvara, klepojot, šķaudot vai bakstoties pa telefonu?
Var. Telefoni ir šodienas… es negribu lietot vārdu «sērga»… Bez tā nevar iztikt. Teātrī to tik bieži dara. Man bija mulsums izrādē Saniknotā slieka, kad viena sieviete minūtes desmit sēdēja telefonā un kaut ko rakstīja. Viņa to it kā pat slēpa, baidoties mūs «izsist». Man radās dīvaina sajūta, ka viņa sevi ir tik labi izgaismojusi un ka mēs visi viņu redzam kā uz skatuves. Tā ir tāda neapzināšanās, trakums. 

Jūs būtu gatava pārtraukt izrādi šādas vai tamlīdzīgas situācijas dēļ? Zinu, ka jūtīgāki bezkompromisa diriģenti tā dara. Arī teātrī ir dzirdēts par šādiem gadījumiem.
Nē. Tā ir bijis arī mūsu teātrī, ka ieņem kādu pauzi, bet es to nedarītu. Man tā liktos lieka uzsvēršana. Es vispār dzīvē nemēdzu kādam uzrādīt viņa vainas vai trūkumus. Tad izlīstu mans komplekss vai neapmierinātība ar sevi, ka, lūk, šis cilvēks man tagad traucē būt uz skatuves. 

Gribētu atgriezties vēl pie Marķīzes de Sadas. Šķiet, aktieriski tā ir ļoti sarežģīta izrāde? Tā prasa arī erudīciju no skatītāja. Kas tas ir, ko mēs īsti redzam?
Marķīzes de Sadas mēģinājumi iesākās ar brīnišķīgu lietu – improvizāciju. Alvis lika mūziku, un mēs vienkārši meklējām sevi mūzikā, telpā, kustībās.

Just. Just gaisa kustību, dejot, būt. Tas bija pirmais, kas mūs tajā visā ievadīja. Lielākoties šajā procesā arī visu atradām. Mēs to darījām barā, tad pašas ar sevi, tad – vienojoties, tā tas viss aizgāja. Pirmajā daļā piepildījās mans bērnības sapnis uzvilkt princešu kleitu. Man likās, ka Jaunajā Rīgas teātrī nekad to nedabūšu.