Uz galvas – aizā

Arturs Krūzkops ir mana «mīla» jau no tā brīža, kad pamanīju viņu diplomdarba izrādēs Liepājas teātrī. Viņš mācījās Liepājas kursā, un bija tāda izrāde Trauslais ledus – Baņutas Rubess luga par tīņiem. Jaunieši uz izrādi skrēja kā traki, meitenes pēc izrādes gaidīja pie izejas. Reiz es pamanīju, kā Arčs, melnas brilles uzlicis, nemanāmi izslīd pa dienesta durvīm un aiziet, nevienas nepazīts. Viņam nevajadzēja šo spožo teātra pusi, un tas likās ļoti cienījami un... talantīgi. Tāpēc jūnija dienā, kad, pie televizora sēdēdama, skatījos Nacionālā teātra Silmačus un ļaudīs ieraudzīju Artūru un Ingu Misāni, raudāju tā, kā reti kad nācies. Liepājas teātrim tik ļoti vajadzēja šo talantīgos aktierus. Nu jau pagājuši divpadsmit gadi, un vienojamies, ka mēģināsim izrunāt, kā tur īsti bija. 

Bet vēl vairāk runājam par dažādiem režisoriem. Jo Arturs ir viens no tiem cilvēkiem, kas atplaukst, runājot par citiem, nevis par sevi. Kā lai viņu nemīl?

Edīte Tišheizere. Saki, jums vispār bija pārliecība, ka strādāsiet Liepājas teātrī?
Arturs Kruzkops. Daļēji. Vienu brīdi bija doma, ja ņemtu visus – mēs ietu. Nezinu, kā tas būtu noticis praksē, jo pēdējā gadā jau JRT sāka interesēties par mums, citi teātri. Beigās Liepājas teātris piedāvāja vietu tikai sešiem. Arī man. Bet Nacionālais teātris piedāvāja lomu Gaļinas [Poliščukas] Pūt, vējiņi!, un tā tas notika...

Tāpēc man šķiet liekulīgas runas par to, ka aktierus būtu jāaudzina tikai Kultūras akadēmijā, jo vienmēr Rīgas teātri būs daudz lielāks vilinājums. Rīgā mācījušies, jūs tos zinājāt daudz labāk.
Vēl jau ir arī mājas sajūta – es esmu no Limbažiem, un Rīga tomēr ir tuvāk mājām. Turklāt mēs četru gadu laikā bijām redzējuši simtreiz vairāk Rīgas teātros nekā Liepājā. Mēs taču no tiem teātriem arī mācījāmies! Bija posms, kad es biju redzējis gandrīz visu, ko spēlēja Nacionālajā, Dailē vai JRT, bet no Liepājas – tik, cik atveda uz Rīgu. Un tas bija tikai Kaupēn, mans mīļais.

Jā, jo tas bija smags posms, un nebija nemaz tik daudz tādu izrāžu, ko vest uz galvaspilsētu. Tieši tāpēc jau jūs bijāt tik ārkārtīgi nepieciešami! Bet ar nepieciešamību vien jaunu aktieri nepiesaistīsi.
Ar esošajiem aktieriem jau mēs arī nebijām saspēlējušies: diplomdarbā Trauslais ledus bijām tikai paši. Romeo un Džuljetā spēlēja Kvāla, Vilsons, Leščinskis, bet mēģinājām jau mēs lielākoties Rīgā. Tad vēl mentalitātes atšķirības – Vidzeme, Kurzeme... Tas viss tā sanāca kopā...

Un Gatiņš jau bija liela loma, un Gaļina jums visiem bija svarīgs cilvēks...
Protams. Pēc tam Nacionālais teātris piedāvāja štata vietu...

Vai Nacionālais teātris tagad ir tavas «mājas»?
Nesen tieši par to domāju. Nupat laikam sāku to sajust.

Pēc divpadsmit gadiem?
Jā. Kaut kāda «savu sienu» sajūta sāk rasties. Varbūt arī tāpēc, ka mēs sākam veidot savu paaudzi. Jo visu laiku tu esi maziņš, priekšā ir grandi. Bet tagad man ir sava paaudze, pie kuras pieslīd klāt jaunie. Ir režisoru paaudze, kuriem tu jūties līdzvērtīgs – Elmārs [Seņkovs], Valters [Sīlis]. Mēs kopā darām, un tad jau tas to māju sajūtu rada.

Kādreiz, pirms gadiem četrdesmit, ļoti atšķīrās Dailes un Nacionālā teātra stili.
Joprojām atšķiras!

Tas nāk no aktierspēles vai no režijas uzstādījuma? 
Atkal jāsaka – tur ir viss kopā. Varbūt mums Nacionālajā teātrī katram ir iespēja būt pirmajā plānā, bet nākamreiz - otrajā. Ja tagad esi priekšplānā, tas nenozīmē, ka turpat būsi nākamajā izrādē. Dailes teātrī tomēr ir vairāk “zvaigžņu” sistēma. Ja tu esi priekšplānā...

Tad grūti iedomāties Arturu Skrastiņu otrā plāna lomā.
Bet būtu interesanti! Tāpēc mēs tomēr esam elastīgāki, un, galu galā, veidojas, nebaidīšos teikt, komandas spēle.

Kirils Serebreņņikovs

Tev ir iznācis strādāt ar daudziem režisoriem, ko varētu dēvēt par «nežēlīgiem» – Gaļina Poliščuka, Vladislavs Nastavševs. Nezinu, vai Kirilu Serebreņņikovu arī var pie viņiem pieskaitīt.
Kirilu – nē. Viņš nav nežēlīgs.