Krāsains, vienreizlietojams un kaitē veselībai

Režisors Dmitrijs Petrenko Dailes teātra izrādē Monstrs pievēršas aizvien vairāk samilzušajām diskusijām par bērnu audzināšanu un sabiedrībā «neērtajām» tēmām par mentālo veselību. Jaunajam skolotājam Tomam uzticēta piecpadsmitgadnieka Derila audzināšana, taču šis darbs pārņem visu Toma dzīvi arī ārpus mācību darba. Cenšoties iepazīt jaunieti, skolotājs sāk izvērtēt kārtību gan savā, gan citu ģimenēs.

«Viņš tāds nebūtu, ja būtu audzināts citādi», «viņš kļūs normāls, kad samazinās savu cukura patēriņu», «tās ir tikai jaunības kaprīzes» un «UDHS ir tikai smalkāks veids, kā pateikt, ka tavs bērns nav pieskaitāms». Šādas pašpasludinātas diagnozes Derilam piedēvē viņa vecmamma Rita un jaunais skolotājs Toms, kuri cenšas izskaidrot piecpadsmitgadnieka kaprīzes. Vai tiešām viņā nav palikusi ne kripatiņa empātijas un vai viņš vispār var būt savādāks pēc tam, kad ir ieraudzījis pakaramies savu māti?

Šī ir jau otrā Dankana Makmilana luga, ko iestudē Petrenko, turklāt šķiet, ka Monstru varētu skatīt pat kā netiešu turpinājumu jūlijā pirmizrādītajai Elpai. Ja Elpas centrā ir jautājums, vai radīt pēcnācējus un kāpēc to varētu arī nedarīt, tad Monstrs cenšas izdibināt, ko tālāk iesākt ar piedzimušo un līdz pusaudža vecumam nobriedušo bērnu. Arī Monstrā režisors ir cieši turējies pie lugas teksta. Netiek mainīta notikumu vide – pilsētas nomale Anglijā, kas paredz specifiskus un svešus vietvārdus, arī scenogrāfes Marijas Ulmanes veidotais telpas iekārtojums ieturēts minimālistiski – skatuves vidū garš galds ar krēsliem abās pusēs. Tas kalpo gan kā skola vai dzīvoklis, gan kā kapsēta. 

Dialogi uz skatuves pārsvarā atbilst Makmilana tekstam, tomēr veiktas izmaiņas pusaudžu slenga lietojumā, kas arī Latvijā dzīvojošajam, visticamāk, liktos pazīstams un dzirdēts ielās, skeitparkos un izklaides vietās. Tomēr lugas tekstā būtiska nianse ir tas, ka Toms ir melnādains un domā, ka Derils necenzēto leksiku izmanto, lai viņu nicinātu. Likumsakarīgi, ka šādi Derils uztausta skolotāja vājās vietas un vēlāk speciāli izvēlas pret otru cilvēku vērstus nievājošus vārdus.

Varētu domāt, ka latviešu valodā nepietiktu lamuvārdu, lai lokalizētu britu jauniešu sarunas, taču, apzinoties, ka lielākā daļa frāžu aizgūtas tieši no anglicismiem, nekas pat nepazūd tulkojumā. Jāpiebilst, ka sadzirdami arī izteicieni krievu valodā, kas dažbrīd izpelnās skaļāku auditorijas reakciju, jo tos ir ierasti sadzirdēt, piemēram, braucot ar pēdējo trolejbusu uz kādu tālāku Rīgas rajonu, taču ne visi skatītāji to gaida izskanam uz teātra skatuves. Galveno varoni Derilu izrādē atveido Kārlis Arnolds Avots. Derila leksika sasaucas arī ar izmantoto mūziku, kuras autors ir jaunais pašmāju reperis Prusax. Lai arī mūzika ir nedieģētiska un atskan starp epizodēm kā starpspēle, tā atbalsojas arī piecpadsmitgadnieka valodā kā iestarpinājumi vai pat īsi izsaukumi un skaņas teikumu beigās.