Horeogrāfa Žeroma Bela iestudējumā «Disabled Theatre» (Hora teātris, Šveice, 2012) dejo cilvēki ar īpašām vajadzībām. Šajā uzvedumā Bels kritizē pats savu pasaules redzējumu un nonāk pie slēdziena, ka būtiski ir pieņemt visus. Publicitātes foto
Horeogrāfa Žeroma Bela iestudējumā «Disabled Theatre» (Hora teātris, Šveice, 2012) dejo cilvēki ar īpašām vajadzībām. Šajā uzvedumā Bels kritizē pats savu pasaules redzējumu un nonāk pie slēdziena, ka būtiski ir pieņemt visus. Publicitātes foto

Līdz kaulu smadzenēm

Par kustības un dejas funkcijām mūsdienu politiskajā teātrī

Šeit apspriežamā tēma ir mūsdienu politiskais teātris, kustības un dejas vieta tajā. Ko dod dejas izmantošana sabiedriski kritiskā iestudējumā? Kā politiskajā teātrī, kam bieži ir konkrēti mērķi, funkcionē drīzāk ar abstrakciju saistītā deja un horeogrāfija? Mūsdienu teātris sevī ietver aizvien vairāk mākslas veidu, un striktu teātra robežu noteikšana ir kļuvusi grūtāka. Arī politisko teātri ir sarežģīti skaidri definēt, tā formas ir aizvien vairāk hibridizējušās, papildus vārdam ietverot sevī arī visdažādākos muzikālos priekšnesumus, vizuālās mākslas darbus, dažādus multimediālus risinājumus un arī kustību ļoti plašā spektrā. Šajā rakstā politisko teātri izprotu kā postdramatisku un sabiedriski kritisku. 

Ko postdramatiskais teātris, kura galvenā iezīme ir izteiksmes līdzekļu hierarhijas noraidījums, dara ar kustību un deju? Postdramatiskais teātris neizceļ nevienu izteiksmes līdzekli. Runa, gaismas, mūzika vai deja izrādē var būt centrā kādā konkrētā brīdī, bet izrādei kopumā labā iestudējumā vajadzētu ietekmēt tieši ar atšķirīgo izteiksmes līdzekļu mijiedarbību. Līdz ar to kustība un deja ir postdramatiskā (politiskā) teātra pašsaprotama sadaļa, bet ne obligāts visas izrādes centrs.

Šajā esejā mani vispirms interesē, kādā veidā politiskajā teātrī izpaužas kustība un deja. Tuvāk pievērsīšos dažiem piemēriem starptautiskajā skatuves mākslas jomā. Kādas ir kustības un dejas izpausmes politiskajā teātrī? Kādas funkcijas pilda horeogrāfija dažādos iestudējumos? Kādu kustības valodu mēs rodam politiskajā teātrī? Sekojošie piemēri izriet no subjektīvām skatītāja atmiņām un nepretendē uz pilnību. 

Priekšplānā kustību valoda augstā līmenī: DV8

Tātad, kustība un deja starp citiem ir būtisks izpausmes līdzeklis mūsdienu politiskajā teātrī. Piemēru, kur fiziskā izpausme izvirzās priekšplānā, nav nemaz tik daudz. No tiem ievērojams ir DV8 Fiziskais teātris (DV8 Physical Theatre). Šīs trupas jaunradē visspēcīgākais izpausmes līdzeklis ir tieši augsti profesionāla kustība. DV8 ir Londonas teātra trupa, ko 1986. gadā nodibināja dejotājs, horeogrāfs un režisors no Austrālijas Loids Ņjūsons (Lloyd Newson). Tas ir īpašs politiski multimediāls dejas teātris, kurā savienojas personiskais ar publisko. Viņi veido iestudējumus ilglaicīgā pētnieciski radošā procesā: tiek apkopotas personiskas izjūtas, izmantotas dokumentālas un verbatim (vārds vārdā izmantoti dokumentāli teksti – red.) tehnikas; kombinēti dejas, vārda un video risinājumi. Galvenās tēmas, ko trupa uz skatuves pēta, ir vīriešu seksualitāte un tās saistība ar sabiedrības normām. Līdz ar to uz skatuves darbojas galvenokārt tikai vīrieši – labi trenēti un precīzā horeogrāfijā. 

Piemēram, divi politiski dejas iestudējumi To Be Straight with You (2007) un Can We Talk about This? (2011). Abos iestudējumos izpildītājiem ir dažāda izcelsme, un abi iestudējumi izskata personiskā (seksuālā) un sabiedrisko normu (reliģijas) pretrunas. Iestudējuma veidošanā ir izmantoti arhīvu materiāli, statistika, intervijas.

Žurnāli