Pieredzot sevi un citus kustībā

Vienmēr uz brīdi samulstu, kad man uzdod jautājumu, kas ir mana nodarbošanās, jo ir iespējami četri atbilžu varianti. Tie ir: horeogrāfe, dejotāja, pasniedzēja, deju un kustību terapeite. Visām šīm profesionālās darbības sfērām ir viens kopīgs elements – kustība. Droši varu apgalvot, ka vismaz divdesmit gadus nodarbojos ar kustības pētniecību. Man dzīvē ir laimējies, jo kustības fenomenu ir iespēja pētīt no dažādiem skatpunktiem, dažādos profesionālos kontekstos. Šajā rakstā dalīšos ar savās pārdomās par kustības fenomenu un trim profesionālās darbības sfērām – horeogrāfiju, izpildītājmākslu, pedagoģiju. Atturēšos aprakstīt kustības pieredzi deju un kustību terapijas kontekstā, jo tēma ir tik interesanta, ka baidos neiekļauties rakstam paredzēto zīmju skaitā. Pieminēšu vien to, ka izglītība un darbs veselības aprūpes sfērā lielā mērā ir ietekmējis manu pieeju tām profesionālajām aktivitātēm, par kurām runāšu.

Īsumā par personisko

Man nebija padomā saistīt savu dzīvi ar kustību un deju. Pēc vidusskolas pabeigšanas 1994. gada rudenī nejaušības pēc nonācu Kustību teātrī un tikšanās ar Ansi Rūtentālu, cilvēku, kuru uzskatu par vienu no savas dzīves svarīgākajiem skolotājiem, lielā mērā noteica manas tālākās dzīves apzinātās un arīdzan neapzinātās izvēles. Es ieinteresējos par kustību kā mākslinieciskās izteiksmes līdzekli. Aizrāvos. Aizrautība mani aizveda uz Latvijas Kultūras akadēmiju, kur 1999. gadā tika uzņemts pirmais laikmetīgās dejas horeogrāfu kurss. Akadēmijā sastapos ar Olgu Žitluhinu, kurai pateicoties radās, turpina augt un attīstīties Latvijas laikmetīgās dejas lauks. Ar lepnumu varu teikt, ka pārstāvu Latvijas laikmetīgās dejas pirmo paaudzi. Mums bija jābūt tiem kucēniem, kas izdzīvo un izcīna vietu zem saules laikmetīgajai dejai. Olgai Žitluhinai esmu pateicīga par savu profesionālo izaugsmi.

Horeogrāfijas šķērsgriezumā. Par formu un saturu 

Pētot kustību kā mākslinieciskās izteiksmes līdzekli, man radās daudz jautājumu. Šeit ir daži no tiem. Kas ir kustība? Ko varu izpaust kustībā? Kā varu izpaust savu māksliniecisko ieceri, ideju kustībā? Kā var «domāt» kustībā? Ko piedzīvoju, kad vēroju kustību? Ko nolasu, kad vēroju kustību? Kādas ir kustības un ķermeņa attiecības? Kustības un prāta attiecības? Kādas nozīmes kustība var ietvert? Kādas ir kustības un mūzikas attiecības, to iespējas? Kādas ir kustības un vārda attiecības, to iespējas? Kā sarunāties par kustības pieredzi? Kādu iemeslu dēļ vienas dejas izrādes pieredze var būt tik dažāda? Kādu iemeslu dēļ reizēm kustības pieredzi ir grūti verbalizēt? Kā jāsaprot kustība? Vai ir iespējams apzināt visas iespējamās kustībā ietvertās nozīmes? Tie ir jautājumi, kas mani interesē. Uz tiem turpinu meklēt un pārskatīt atbildes vēl arvien. Rakstā pieskaršos dažiem no tiem, tomēr to lielākā daļa paliks atvērti.

Mākslā mani fascinē, ja ir par ko palauzīt galvu. Ja mākslinieks mani kā skatītāju neuzskata par aprobežotu un nelej ar karoti mutē «sablendētu» ideju, bet izceļ problēmu, parādību, atstāj atvērtus jautājumus, atlicina vietu iztēlei, kontemplācijai. Atklāju, ka kustībai gan pašai par sevi, gan kā mākslinieciskās izteiksmes līdzeklim piemīt neviennozīmība, un ir par ko galvu palauzīt. 

Domājot, praktizējot kustību, esmu secinājusi, ka laikmetīgās dejas mākslā ļoti nozīmīgas ir formas un satura attiecības. Tas, kā tiek veidotas šīs attiecības, nosaka, kāda ir kustības kā mākslinieciskās izteiksmes līdzekļa manifestācija.