Kopā un atsevišķi

Vasaras beigās 22. augustā LKA Teātra mājā Zirgu pasts tikos ar režisori Māru Ķimeli un horeogrāfēm Elīnu Lutci un Agati Bankavu. 2017. gada 31. augustā Nacionālajā teātrī sarunājos ar horeogrāfiem Albertu Kivlenieku un Gunti Spridzānu un režisoru Viesturu Meikšānu. Sākotnēji plānotās vienas diskusijas vietā sanāca divas. Sievietes un vīrieši atsevišķi. 

Domāju par hierarhiskajām attiecībām starp režisoru un horeogrāfu – par to, kurš ir virspusē. Skatījos uz situāciju Latvijas teātros, kur bieži vīriešiem režisoriem palīdz sievietes horeogrāfes. Domāju, kāpēc režisoriem vajag horeogrāfus un ko no tiem sagaida. Nolēmu uz sarunu aicināt horeogrāfus, kuri aktīvi strādā teātros. Un tādus režisorus, kuri bieži sadarbojas ar horeogrāfiem, un tādus, kuri gandrīz nekad to nedara. Daži režisori atteica, dažu nebija Latvijā. 

Tikmēr saņēmu rakstu no Janas Kukaines Kustība un dzimte. Piezīmes uz ķermeņa. Tas mani vēl vairāk rosināja koncentrēties uz amatu un dzimumu attiecībām starp horeogrāfa un režisora profesijām, šo profesiju satikšanos Latvijas teātros un dejas, kustības un ķermeņa saprašanu Latvijas skatuves mākslā. 

Janas teksta iedvesmota, nolēmu ar dāmām un kungiem runāt atsevišķi. Un runāt par vienām un tām pašām tēmām. Lai neiekristu lamatās, sacerot jautājumus, kas novedīs tieši pie tādām atbildēm, ko gribu dzirdēt, sarunas ietvaram piedāvāju tikai trīs jēdzienu pārus – atšķirības starp kustību un deju, režiju un horeogrāfiju, prātu un ķermeni – un jautājumus par darba apstākļiem, metodēm, procesu.

Deja un kustība. Kā tās atšķiras

Guntis Spridzāns. Ar dinamiku un nepieciešamo un lietoto spēku. Kustība parasti asociējas ar kustību teātri un žestiem – ar to, ko cilvēki nolasa – sēžu, stāvu, guļu, duru… Deja ir abstraktāka, dejas kustības nav ikdienā lietojamas.

Viesturs Meikšāns. Man deja var būt jebkas. Es vairs neņemos deju identificēt kā plastiski ritmisku kustību virteni. Daudz atkarīgs no horeogrāfa, ar kuru strādā kopā, – ja pasaki, ka vajag dejas numuru, horeogrāfs labi saprot, ko tas nozīmē. 

Alberts Kivlenieks. Kādreiz bija striktāks sadalījums, tagad viss ir sagājis vienā katlā. Es terminus uztveru ar ironiju. Kad saka «kustību konsultants», man ir sajūta, ka cilvēkam ir problēmas ar kustēšanos. Es neesmu ārsts un viņi nav pacienti, visi ir normāli cilvēki un neviens nav bez kustības. 

Guntis. Jēdzieni ir sapinušies kopā – stāvēšanu, gulēšanu un nekā nedarīšanu arī sauc par deju. Bet ir disonanse starp to, kā deju uztver mākslinieki un ko domā parastais skatītājs. Skatītājs atnāk, tur kāds staigā, nerāda nekādu meistarību, to varētu izdarīt arī labs aktieris ar taisnu muguru, un viss beidzas. Mēs varam paši izdomāt iekšējos terminus, bet pircējs ir skatītājs.

Viesturs. Man teātrī ir svarīgi, lai horeogrāfs attaisnotu un meklētu interesantus ritmus sadzīviskās darbībās. Pārāk iedzīta ir tā līnija, kad tekstuālajai daļai izrādē seko dejas numurs un tad atkal ir teksta daļa. 

Agate Bankava. Šobrīd domāju, ka deja un kustība ir viens un tas pats. Bet zinu, kāpēc dejotājiem deja ir kaut kas ļoti konkrēts uzlikts uz mūzikas vai bez mūzikas. Turklāt skaidra definēšana ļauj nozarei nostiprināties. 

Elīna Lutce. Dažādu kustību virknējums veido to, ko saucam par deju. Tomēr es neteiktu, ka virzīšanās pāri skatuvei ir deja. Dejā ir iekšēja dramaturģija.

Agate. Ja virzās pāri skatuvei, tur arī ir dramaturģija.

Elīna. Ja režisors saka: te man vajadzēs deju, tad kopā nonāksim līdz definīcijai. Viesturs [Kairišs] vienmēr saka – es šeit gribu baletu. 

Viņš visu deju sauc par baletu?

Elīna. Lielākoties jā. Operā Vīlas (LNO, 2015) veco dāmu gājiens pāri skatuvei arī bija balets. 

Māra Ķimele. Kad kustība un deja ieplūst izrādē, jebkura kustība ir deja, it sevišķi šodien, kad mums ir laikmetīgā deja. Mēs varam piespiest (tas ir tāds riebīgs vārds) skatītājus pamanīt vienu rokas kustību, to es izdaru minūtes laikā. Tomēr ikdienā vārdu «deja» lieto, kad ir nobeigta kompozīcija, dramaturģija, kad horeogrāfs ir izveidojis numuru un dejotājs zina to no galvas. 

Elīna. Man dejas ieplūšana izrādē ir ļoti svarīga. Pēc Karaļa Līra (Rīgas Krievu teātris, 2017) pirmizrādes Viesturs [Kairišs] teica: «Paldies Elīnai, mūsu izrādē nav dejas, bet ir horeogrāfija.»

Agate. Ir vajadzīga ļoti liela meistarība, lai skatītājs neredzētu, kurš ko ir darījis. 

Kāda ir atšķirība starp režiju un horeogrāfiju? 

Māra. Nekāda, tāpēc ir tik interesanti, teātris ir kopdarbs. 

Elīna. Man jautājums par to, kāpēc esmu teātrī jau no galda perioda, liekas dīvains, jo strādāju ar režisoru roku rokā. Horeogrāfija ir sinonīms vārdam «ritms». Režisors vairāk strādā ar aktieri, ar dramaturģisko līniju, kā viņam jāattīsta tēls.