Kustība un dzimte

Vai vīriešu un sieviešu kustības atšķiras? Ikdienas vērojumi publiskās vietās un privātās situācijās sniedz apstiprinošu atbildi, lai gan ne vienmēr šīs atšķirības izpaužas vienlīdz izteikti. Ķermeņa pozīcija sabiedriskā transporta sēdeklī, žestikulācijas paradumi, ķermeņa daļu savstarpējs novietojums – sievietes kājas un rokas biežāk tur sakļautas, sakrustotas vai tuvu pie sava ķermeņa, vīrieši stāvot kājas tur platāk, žestikulējot aizņem vairāk telpas. Atšķirīga ir abu dzimumu gaita, veids, kādā tiek nesti priekšmeti, balss tonis un sejas mīmika. Arī zinātnieki savos pētījumos pievērsušies šai tēmai. Tā, piemēram, 20. gadsimta 70. gados psihologs Ervīns Štrauss (Erwin Straus) konstatēja, ka aptuveni piecu gadu vecumā jau ir ievērojama atšķirība, kā bumbiņu met meitenes un zēni. Ja zēns kārtīgi atvēzējas un kustībā iesaista visu savu ķermeni, tad meitenes koncentrējas tikai uz rokas kustību, atstājot neizmantotu pārējā ķermeņa spēku. Tajā pašā desmitgadē cits psihologs Ēriks Ēriksons veica pētījumu, liekot bērniem no rotaļlietām izveidot iedomātu telpu. Meitenes tipiski konstruēja slēgtas telpas, savukārt zēni – atvērtas.

Formulēt secinājumus, kas izriet no šādiem novērojumiem, nebūt nav vienkārši. Tieši šajā posmā parādās risks naturalizēt sociāli konstruētas parādības un atražot hegemoniskās ideoloģijas. Abi pētnieki – gan Štrauss, gan Ēriksons – tieši to arī izdarīja. Pirmais atšķirību skaidroja ar «sievišķību, kuras dēļ meitēnam muskuļi ir mazāk attīstīti», bet otrais ieraudzīja paralēles starp dzemdi un fallu un ar šiem orgāniem saistītās telpas priekšrocības: meitenēm viss ir «uz iekšu», zēniem «uz āru», meitenes gatavojas kļūt par māti, zēni – doties pasaulē. Abos gadījumos domu gaita, virzoties pa ierastām analīzes kategorijām, atkārto jau zināmas «patiesības», kuras pētījumu ietvaros nemaz nemēģina apšaubīt.

Teoretizējot kustību

Dzimte un tās noteiktās kinētiskās un telpiskās ķermeņa atšķirības ir sociāli konstruēts lielums, kas ir specifisks katrai vēsturiskai situācijai (visuzskatāmākais piemērs ir atšķirības sieviešu un vīriešu apģērbā un kā tās ietekmē kustības iespējas). Tas gan nav nekāds sensacionāls paziņojums, tomēr veids, kādā sieviešu un vīriešu, meiteņu un zēnu atšķirīgā ķermeņa pieredze tiek radīta un iemiesota, ir sarežģīts un daudzslāņains. Par ķermeņa kustību vēsturisko nosacītību runā, piemēram, filozofe Airisa Janga, kura esejā Metot kā meitene. Sievišķā ķermeņa izturēšanās, kustības un telpiskuma fenomenoloģija atsaucas uz Štrausa un Ēriksona pētījumiem, taču atbildes mēģina rast, par izejas punktu izmantojot Morisa Merlo-Pontī un Simonas de Bovuāras filozofiju. Janga nosauc vairākas īpatnības, kas raksturo «sievišķīgu» ķermeni, tam tipisko kustību veidu un attiecības ar telpu, kā arī pievērš uzmanību milzīgajai izglītības un ideoloģijas nozīmei šāda ķermeņa izveides procesā. Kopš mazotnes meitenes saņem aizrādījumus uzvesties klusi, nesasmērēt drēbes, turēt kājas sakļautas, kā arī izvairīties no potenciālām traumām vai riska, kas saistīts, piemēram, ar izvarošanas iespēju. Viņām netieši tiek iestāstīts, cik trauslas un nespēcīgas viņas ir, un to bieži vien min kā argumentu, kāpēc nemaz nav vērts ķerties pie kāda fiziski izaicinoša pasākuma, kamēr zēnus mudina nodarboties ar sportu, būt fiziski aktīviem un uzņemties iniciatīvu. Līdz ar to nav jābrīnās, ka neuzticība savam ķermenim ir vairāk raksturīga meitenēm nekā zēniem. Sporta spēlēs meitenes nevis dzenas bumbai pakaļ, bet mēģina no tās izvairīties, uztverot sevi kā bumbas trajektorijas objektu. Prātā ataust komiska epizode no manas vidusskolas, kad meiteņu volejbola spēles laikā bumba pēc serves rāmi lidoja pretējās komandas laukumā, kur neskarta piezemējās starp sastingušām un apjukušām spēlētājām. Pēc vairākām šādām servēm kļuva skaidrs, ka spēli turpināt nav jēgas.