Deja politiski būs deja

Neslēpšu savu personības dalīšanos. Svaidīšos starp mākslu un politiku, mākslu kā mākslu un mākslu kā politiku, sausiem faktiem un to provocētajām emocijām.

Izrāde Eksperiments ar apskāvienu ir interaktīvs darbs (horeogrāfi Alise Putniņa, Modris Opelts un Katrīna Albuže, režisore Antra Austriņa-Seņkāne), kas iesaista lielos un mazos skatītājus, nemāžojas ar mīlināšanos un atzīst arī cilvēka negantumu. Feministe manī drusku buntojas pret to, ka negantā ir meitene, bet puisis ir situācijas samierinātājs, taču tas, par laimi, nav pārāk uzbāzīgi. Izrādē runā, dejo, dzied, spēlē mūziku un spēlē teātri – tā ir īsta laikmetīgās dejas izrāde, ko novērtējusi arī Horeogrāfu asociācijas izveidotā žūrija, nominējot to Spēlmaņu nakts balvai kategorijā Gada sasniegums laikmetīgajā dejā. Vai tad, ja šīs kategorijas nebūtu, izrāde tiktu nominēta kā Gada izrāde bērniem un jauniešiem? Vai arī tā nebūtu pietiekami lielā mērā «teātris», pietiekami laba kā «teātris»? Vai teātra eksperti to skatītos, ja tā jau ir tik daudz izrāžu? Vai režisora darbs to padara par «teātri»? Vai fakts, ka izrādē darbojas trīs horeogrāfi, to padara par «deju», bet, ja viņi ir uz skatuves, tad viņi ir «tikai» dejotāji? Cik izdomāja viņi, cik – režisore?

Man nepatīk diskusijas par to, kas ir deja, kas – teātris. Tas maz ko dod mākslas pieredzei. Tomēr, dalot naudu, varu un ietekmi, bez strīdiem neiztiek. Man ir vienalga, kas ir Eksperiments ar apskāvienu. Man ir vienalga, vai Kristas un Reiņa Dzudzilo izrāde Patētiskā ir deja, teātris vai vizuālās mākslas instalācija. Tas nemaina to, ko es redzēju, dzirdēju, jutu un domāju.

Man nav vienalga, ja deja tiek iemesta vienā finansējuma maisā pie teātra vai mūzikas un mēģina izdzīvot, cenšoties pierādīt, ka ir tikpat laba māksla kā citas. Grūti pierādīt vienas mākslas entuziastiem, ka vajadzētu atraut kumosu viņējai, lai pabarotu citu. Nereti dejai nākas citiem iestāstīt, ka tā ir tāda pati kā mūzika vai kā teātris. Tad ir cerība būt saprastai, novērtētai, tātad – finansētai. Ja finansējumu dejai dala Mūzikas un dejas mākslas nozarē, tad cīņā palīdzēs, ja darbam būs oriģinālmūzika, un vēlams tāda, ko sarakstījis īsts komponists (ar izglītību, tāds, kurš savu mūziku pieraksta ar notīm un, vēlams, ir Komponistu savienības biedrs). Ja finansējumu dala Teātra mākslas nozarē, tad vēlams strādāt ar tekstu un kopā ar režisoru, un būtu labi, ja projekta pieteikumu rakstītu dramaturgs ar filologa izglītību.

Mūzikas un dejas mākslas nozarei no šogad nominētajiem darbiem labi derētu Kristīnes Brīniņas izrāde I’m a Really Shy Person. Viņas solo tīši vai netīši ir politiski veikls gājiens. Izrāde ir pamanāmāka, jo iedvesmojusies no Andra Nelsona personības un ceļa profesijā. Tā vēsta par noslīpēšanu, precizitāti, maģiskajiem aizmiršanās mirkļiem mākslā. Runā par skatītājiem kā mākslinieka orķestri, kas vai nu uzķer, vai neuzķer vēstījumu. Par orķestri, kas skanēs tikai tad, ja uzticēsies tam, kurš to ved, nezinot, kurp ved.