Metam tīklus svešos ūdeņos

Patiesībā ūdeņi ir visiem kopēji – Baltijas jūra, un nosaukums ir tikai tāda vārdu spēle, proti, šajā triju valstu amatierteātru saietā jau vairākus gadus ir izvēlēts mijiedarbības princips: vienu gadu kolektīvi iestudēja kaimiņu dramaturģiju, šogad – vienas zemes režisori strādāja ar pārējo aktieriem. Rezultāti, ko varēja novērot intensīvā programmā 15.–17. septembrī Jūrmalā, bija patiešām interesanti un rosinoši. Vērtējot izrādes, kopā ar lietuviešu amatierteātru eksperti, Klaipēdas universitātes mākslu fakultātes dekāni Danuti Vaigauskaiti un holandiešu teātra zinātnieci Joki Elberu (Jokke Elber) mēģinājām atrast to būtisko katras valsts teātrī, kas, citai kultūrai uzpotēts, dotu vērtīgākos augļus. Šis, protams, ir tikai mans skatījums, ko, ērtības labad, sadalīšu pēc režisoru piederības. 

Pirmais, kas mani pārsteidza, bija tas, cik lielā mērā amatieri atspoguļo profesionālā teātra būtību. Ļoti shematiski un nosacīti iezīmējot katras teātra kultūras atšķirību, igauņu režijai, man liekas, visvairāk piemīt stingra struktūra, turklāt tā ir, ja tā varētu to dēvēt, ļoti fiziska. Tieši igauņu teātrī mani vienmēr ir piesaistījusi un aizrāvusi ķermeņa izteiksmība. Lietuviešu teātra spēcīgā puse ir ekspresija un metaforiskā domāšana. Latviešu? Te nu man sākumā atbildes pietrūka, taču tā atradās, skatoties, kā ar lietuviešu aktieriem strādājusi Limbažu amatierteātra režisore Inta Kalniņa. Izrādās, ka mūsu stingrais pamats ir brīvs skats uz reālpsiholoģisko spēli, ļaujot ik pa brīdim tai noskriet no dzīveslīdzības sliedēm un aiztraukties trakā un neprognozējamā fantāzijā. Kaimiņi gan esam, bet ļoti atšķirīgi!

Igauņi: struktūra un ķermeniskums

Ļoti interesantas bija izrādes, ko iestudējuši igauņi režisori. Kalevs Kudu Jelgavas Studentu teātrī ar Astras Kacenas audzinātajiem un skolotajiem aktieriem iestudēja parafrāzi par Antona Čehova Ķiršu dārza tēmu – Parīzē es lidoju ar gaisa balonu. Izrādei sākoties, vispirms raustīgā melnbaltā filmā skatījāmies gruvešus, dūmus, dažus nejauši izglābušos lieciniekus, tad no ekrāna dūmi aizplūda uz skatuvi, bet tiem izklīstot, avanscēnā rāmi sēdēja Čehova varoņi. Tajos dūmos bija pazudis ne vien izcirstais ķiršu dārzs, bet visa pasaule. Palikušie sēdēja kāda patvertnē, rokas rātni uz ceļiem salikuši un runājās – kas gan cits atliek, ja darāms vairs nav nekas? Un šī bezcerīgi reālistiskā samierināšanās bija neiedomājami čehoviska. Tieši tā, kā Trīs māsās saka pulkvedis Veršiņins: ja jau nedod tēju, tad vismaz pafilozofēsim.

Režisors ielicis visus varoņus pilnīgā nekustībā. (Daži tēli, teiksim, Lopahins un Gajevs vai Petja Trofimovs un Lopahins ir «saplūduši», bet tam patiešām īsti nav nozīmes, kas kura tekstu runā – visi tikpat vienā pagrabā patvērušies.) Taču uz šādas nekustības fona ikvienai kustībai, galvas pavērsienam, pielēkšanai kājās vai kritienam zemē ir trīskārt lielāks svars: šajā statiskumā spēlē katra sīkākā detaļa. Un Studentu teātra aktieri, to apzinoties, arī izpildīja katru kustību precīzi, un viņu sastingums itin nemaz nebija inerts – atšķirams bija katrs tēls un skaidras viņu iekšējās norises.

Paradoksālā kārtā izrādē, ko iestudējis režisors, kas runā citā valodā, vārdam izrādījās liela nozīme. Ļoti uzmanīgi režisors bija īsinājis Čehova tekstu, ļāvis aktieriem tikpat uzmanīgi un delikāti pielikt klāt pa teikumam no savām atmiņām vai izjūtām. Reizēm šie pielikumi bija ārkārtīgi smieklīgi. (Zinot, cik tiešs valodā mēdza būt Čehovs, kurš palaikam vēstulēs lietas sauca īstajos vārdos, atkāpšos no sava principa bezkaunības rakstīt tikai cenzējamā leksikā.) Raņevska, nicinoši izsmējusies par Petju Trofimovu, kurš iedomājies sevi esam augstāk par mīlestību, savai tirādei piekabināja rezolūtu noslēgumu: «Ne pisējs, ne karognesējs!» Taču svarīgāko un izrādes vēstījumu raksturojošo pasaka Lopahins. Vispirms, pielēcis kājas, kā atcerēdamies, ka tūlīt pienāks sagaidāmais vilciens, viņš iesaucas «Laiks iet!», lai nākamajā brīdī, kā atminējies, ka vairs nav, kurp iet, novilktu – «Laiks iet...» Jo šajā pašu iznīcinātajā pasaulē patiešām mainās un plūst tikai laiks.

Otrs spilgtākais festivāla notikums, manuprāt, bija režisora Tīta Altes Anīkšču kultūras centra teātrī iestudētie trīs Semjuela Beketa viencēlieni – Teātris I, Nāk un aiziet, Nakts un sapņi. Igauņu režisors kopā ar lietuviešu amatieraktieriem bija radījuši gandrīz ideālu izrādi – stilā tīru, reizē lakonisku un ekspresīvu. 

Uz Jūrmalas teātra nelielās skatuves atradās tikai viens scenogrāfijas elements – gigantiskas zivs asaka, izliekusies jūgendiskā vijumā. Manā skatītājas iztēlē tā varēja pārvērsties par jebko. Sākumā, kad tai garām, ratiņkrēslā sēdēdams, ar garu spieķi airējās viens no protagonistiem, tā man atgādināja bībelisko vali, kurā cenšas tikt iekšā šis «Jona». Vēlāk milzu asakas likās kā baznīcas ērģeļu stabules, kad to priekšā uz soliņa sēdēja un sačukstējās trīs sievietes. Visbeidzot izliektais mugurkauls šķita kā gotiskas velves kādā spocīgā pagrabā. Gan jau citiem šī paradoksālā un asprātīgā scenogrāfija ļāva fantazēt par pilnīgi citām lietām un tēmām.