Nostalģija pēc tiešas valodas
Latviešu padomju lugu jauniestudējumi
Pēdējās sezonās Latvijas teātrī vērojamā tendence rāda, ka režisoriem atkal kļuvusi interesanta padomju laika latviešu dramaturģija, t. i., 20. gadsimta 70.–80. gados rakstītās un savā laikā milzu popularitāti piedzīvojušās lugas. Tiek reanimēta Gunāra Priedes un Harija Gulbja dramaturģija, uzskatāmi pierādot, ka, izgaismotas jaunos kontekstos, šīs lugas ir pārsteidzoši dzīvas un personiski uzrunā cilvēkus, kaut rakstītas pat pirms 40 gadiem, kā, piemēram, Priedes Zilā, kuru savam diplomdarbam Nacionālajā teātrī izvēlējies LKA Dramatiskā teātra aktiermākslas un režijas students Toms Treinis. Mēģināšu izteikt dažus minējumus, kāpēc šīs klasiskās lugas no ideoloģiski nepieņemama laikmeta varētu būt saistošas mūsdienu postdramatiskā teātra režisoriem, kuriem sen jau vairs nav nepieciešama luga, lai uztaisītu izrādi.
Manuprāt, viens no galvenajiem iemesliem ir tas, ka cilvēki jūtas ļoti noguruši no skaidras valodas neesamības. Publiskajā telpā, savā dzīvē un arī mākslā. Diez vai kādreiz esam dzirdējuši tik daudz tukšu, ūdeņainu, absurda dramaturģijas cienīgu tekstu kā šajā laikā. 21. gadsimta sabiedriskās dzīves kulta jomām – publiskajām attiecībām, reklāmai un mārketingam – ir izdevies pieradināt pie teksta, kurš neko nepasaka. Pie teksta, kas sastāv no imitācijas, meliem, pašslavināšanās, klamzīga stila un kļūdainas gramatikas. Tas ir kļuvis pašsaprotami. Teātrī savukārt kopš 90. gadu postmodernisma uzvaras gājiena par mūsdienu cilvēka/mākslinieka noteicošo izteiksmes stilu ir kļuvusi ironija un pašironija, baidoties būt vecmodīgiem, t. i., morāliem, pārāk literāriem un stāstošiem. Lieliski, līdz brīdim, kamēr paši saprot, par ko īsti ironizēts. Latviešu teātra pēdējā desmitgade ir ģenerējusi arī ļoti daudz teatrāli krāšņas pašmērķības.
Vintage vienkāršība
Pāris pēdējo gadu iestudējumu mākslinieciskais mērogs ir dažāds, tomēr neviens no tiem nav tikai retrošika karnevāls vai ballīte à la «saldie astoņdesmitie» uz skatuves. Diemžēl vistuvāk tam palikusi Ģirta Ēča versija par Gunāra Priedes vienīgo komēdiju Saniknotā slieka Jaunā Rīgas teātra Mazajā zālē. Rodas mulsums, vai režisoram tā tiešām likusies laba luga, kas rezonē viņa domās un sajūtās? Režisors gan mēģinājis 80. gadu realitāti ar šaurām dzīvojamām platībām, blatiem, izdevīgiem vīriem, kuriem ir volga vai vismaz luksusa žigulītis, disko aprīkojums viesistabā un cietā desa ledusskapī, kaimiņienēm, kuras švirkstinās pa citu dzīvēm ar apziņu, ka biedru tiesa ir gluži dabisks līdzeklis kristālskaidras sabiedrības celtniecībai, apoderēt ar vispārcilvēcisku mazā cilvēka ilgu motīvu. Viņš liek pašķidram «vīru korim» trīs patizlu sašļukušu laimes kandidātu izskatā entuziastiski līdz smiekliem un pēc tam – arī līdz skumīgumam (bet ne gluži skumjām) izpildīt 80. gadu hitu – Raimonda Paula Dāvāja Māriņa. «Aizmirsa, aizmirsa, aizmirsa iedot vieāāān, laimītīīī…»
Ģirts Ēcis programmiņā raksta: «Paaudze, kura auga pagājušā gadsimta 70. gados un 80. gadu sākumā, veido šā brīža Latvijas sabiedrības kodolu. Un to, kādi mēs esam, paskaidro tā laika dzīve un cilvēki, kuri lieliski parādīti un raksturoti Gunāra Priedes lugā.» Acīmredzot režisora publicistiskās ambīcijas bijušas daudz lielākas, nekā aktieriem Janai Čivželei, Ivetai Polei, Gatim Gāgam, Ivaram Krastam un Edgaram Samītim, godprātīgi groteskojot savus varoņus, izdodas panākt. Saniknotā slieka vairāk sanācis stāsts par vintage – rakstainiem 80. gadu džemperīšiem (kostīmu māksliniece Anna Heinrihsone), bet nevis sirdsapziņām. Bet skatītājiem šī izrāde ļoti patīk. Zāle visu laiku pilna. Kāpēc ne? Kuram gan nepatīk izcilāt un izsmieties par vecāku jaunības ērmīgajām drēbēm, paskatīties uz ripas telefonu ar klausuli un gumijas spirāli, kuru runājot varēja tīt ap pirkstu, lai pēc tam saliktu atpakaļ kastē un vairs par tām daudz nedomātu. Facebook taču regulāri pārstaigā rakstiņi 10 lietas, ko valkāja katrs padomju bērns un tamlīdzīgi.
No būra līdz būrīšiem
Dzīvē vēl jāpaiet laikam, lai ar distanci varētu apjēgt, kādu revolūciju cilvēku saziņā, pasaules, tostarp teātra, uztverē ir paveikusi virtuālā realitāte (īsziņas, sociālie tīkli, emociju grafiskās zīmes utt.). Nav vēl pētīts arī jautājums, ko īsti ar skatītāja uztveri un laika izjūtu ir izdarījuši viedtālruņi, kurus starpbrīdī zibenīgi ieslēgt, kā tveroties pie skābekļa balona, ir kļuvis par ikdienišķu rituālu. Tu piederies pie šā gadsimta, ja savā runā esi īss un konstruktīvs un skaidri zini, kādu emocijzīmi pielikt galā savam teikumam. Lasot Gunāra Priedes korespondenci, nespēju nedomāt: kurā brīdī, diez, kļuva nepiedienīgi, neērti un nu jau gandrīz neiespējami «apgrūtināt» laikabiedrus ar garākām vēstulēm, kurā brīdī vēlme pēc atklātas sarunas liek justies neērti, it kā tu būtu eksaltēts, nesavaldīgs histēriķis, un kurš tad grib tāds būt.