Žanrs – traģikomēdija

Lai gan vārdam «mūsdienīgi» jauna iestudējuma sakarā nevajadzētu izbrīnīt, tomēr Valmieras teātra izrāde pārsteidz. Sanktpēterburgas režisors Sergejs Ščipicins iepretim Puškina klasiķa oreola ieskautajam ģēnija tēlam uzsver paša autora trakulīgo, huligānisko dabu: «Valda stereotips, ka Puškins ir labākais, kas ar mums noticis. Bet viņš taču duelējās, bija dauzoņa, ciniķis un preteklis (vismaz tā saka laikabiedri).» Šis redzējums rod atspulgu izrādes stilistikā.

Četru lugu ciklu Mazās traģēdijas – Skopais bruņinieks, Mocarts un Saljēri, Akmens viesis un Dzīres mēra laikā – Aleksandrs Puškins sarakstījis pāris nedēļu laikā radoši ražīgajā 1830. gada rudenī Boldinā. Jaunajā uzvedumā pirmās trīs lugas tiek izspēlētas secīgi, bet pēdējā kļūst arī par tādu kā satvaru visai izrādei.

Nikolajs Gogolis 19. gadsimta trīsdesmitajos gados par Puškina daiļradē radīto varoni rakstīja, ka «tas ir krievu cilvēks savā attīstībā, kādā viņš varbūt parādīsies pēc divsimt gadiem». Divsimt gadi būs teju pagājuši, un, lai gan Mazo traģēdiju centrā ir nevis krievi, bet pasaulslavenas personas un konkrēti vēstures periodi, Valmieras teātra izrāde Puškina tekstu skata nosacītā šodienā. Puškina pārlaicīgajā citātā «Šis baisais laiks, šīs sirdis baismīgās!» akcents no individuāli traģiskā ir pavirzīts sociālu parādību izpētes virzienā.

Zāles centrā redzam paaugstinājumu. Visi izrādes dalībnieki ienāk un apsēžas ap to kā galdu. Katram priekšā iegaismojas ekrāns, kas norāda uz neizbēgamo piesaisti mūsdienu modernajām tehnoloģijām. Šī situācija raisa vismaz piecas asociācijas. Kāda darba sanāksme; Priekšsēdētājs (Krišjānis Salmiņš) – arī viens no tēliem lugā Dzīres mēra laikā. Apmācības telpa, kurā, iespējams, cenšas apgūt to, kas ir Puškina Mazās traģēdijas, vai pētīt, kā tās ieraugāmas no mūsdienu skatpunkta. TV šovs, kurā sacenšas dažāda veida talanti, lai izpelnītos žūrijas pozitīvu vērtējumu, jo dalībnieku iekšējās norises vēršas par apzinātu priekšnesumu. Bārs vai spēļu zāle, kurā cilvēki ir atnākuši iedzert un atpūsties: mērogs – pudeļu tukšošana no kakliņiem. Cīņas arēna, kurā sacenšas dažādi spēki. Dekorācija (scenogrāfs Kristaps Kramiņš, gaismu mākslinieks Aleksandrs Rjazancevs no Sanktpēterburgas) visām šīm situācijām ir piemērota un atbilstoša. Līdzās citiem mūsdienīgāk ietērptiem tēliem pie kopīgā galda sēž arī Melnais cilvēks jeb – portretiskās līdzības dēļ – pats Puškins (kostīmu māksliniece – Elīna Valdmane).

Autors esot piedāvājis dažādus nosaukuma variantus lugu ciklam, bet izdevēji izvēlējušies šo – Mazās traģēdijas. Melnrakstā vēl bijuši nosaukumi Dramatiski tēlojumi, Dramatisks pētījums, Dramatisku pētījumu eksperiments. Izrādes veidotāji par izrādes žanru izvēlējušies traģikomēdiju.

Divas atkarības

Aleksandra Puškina Skopais bruņinieks ir stāsts par Barona skopulību, varaskāri un izpratni par vērtībām. Viņš sarausis daudz bagātību, tīksminās par savām dārgumu lādēm, tādējādi izbauda varu, nekādi savas bagātības neliekot lietā. Viņš ne tikai pats to netērē, bet ne kripatiņas neatvēlē arī dēlam Albēram, uzskatot, ka tas izķērnās viņa sakrāto gauži nelietderīgā veidā – izpriecās. Un dēls tik tiešām ir sprukās – naudas nav, turklāt augļotājs negrasās aizdot vēl vairāk, jo iepriekšējais kredīts joprojām nav dzēsts. Tad nu dēls dodas meklēt taisnību pie valdnieka – Hercoga, kurš arī cenšas palīdzēt, taču – viss pārvēršas traģēdijā.