Man patīk strādāt un ķert no tā kaifu

Rihardu Zelezņevu nevar nepamanīt. Gan viņa staltā auguma, gan glītās ārienes un atbruņojoši sirsnīgā skatiena dēļ. Viņam ir visi ārējie dotumi, lai spēlētu romantisko mīlētāju lomas, bet viņš ir izvēlējies spēlēties ar plastmasas maisiņiem, vecām mašīnām, karotēm, dakšiņām un citiem priekšmetiem. Dara to artistiski un talantīgi, par ko saņēmis Spēlmaņu nakts Gada jaunā skatuves mākslinieka balvu. Dodoties uz sarunu ar Leļļu teātra aktieri Rihardu Zelezņevu, mani ļoti interesēja jautājums: kāpēc tieši lelles un objekti?

Par izvēlēm

Andra Rutkēviča. Vai kļūt par leļļu teātra aktieri bija tava apzināta izvēle vai nejaušība?
Rihards Zelezņevs. Vidusskolā es gribēju kļūt par aktieri. Ļoti gribēju. Man īsti nebija nekāda plāna B. Zināju, ka tajā gadā uzņems aktierus, bet mans lielais pārsteigums bija, ka uzņems leļļu teātra aktierus. Mēs ar skolas teātra pulciņa vadītāju domājām: varbūt uzņems leļļu teātra aktieru un vēl paralēli «parasto» aktieru kursu. Vienu, divus mēnešus nogaidījām... nav taču loģiski, ka vēl kādu kursu uzņems. Tie būs tie paši leļļu teātra aktieri. Nolēmu, ka tomēr iešu. Tiešām nezinu, ko es būtu darījis, ja nebūtu aizgājis uz Kultūras akadēmiju. Kaut kāds lāsts! Iemīlēju to leļļu, objektu teātri. Ko visu nevar izdarīt ar priekšmetu! Kad vienkāršu krūzīti noliek uz galda restorānā, tas ir viens. Kad to pašu krūzīti noliek teātrī – var rasties pilnīgi cits stāsts. 

Reizēm es domāju, ja man nebūtu tās lelles iepatikušās, varbūt man kas cits iepatiktos. Nezinu. Varbūt es kļūtu par horeogrāfu, bet diezin vai. Tagad es gribu turpināt darboties, papētīt un attīstīt Latvijā objektu teātri. Es redzu problēmu, un būtu gatavs to risināt. 

Eiropā leļļu un objektu teātris ir tik dažāds un tik populārs. Protams, pastāv stereotips, ka leļļu teātris ir tikai bērniem, bet ir tik daudz eksperimentu, kuriem dot vaļu. Latvijā pagaidām tās vaļas ir mazāk. 

Vai tāpēc, ka nav aktieru, kas to varētu piedāvāt, vai tāpēc, ka publika nav gatava?
Publika nav gatava. Tagad tā ir gatavāka. Šo ceļu iesāka lauzt umka.lv Esmu viņu gabalus redzējis tikai videoformātā. Tie ir brīnišķīgi! Viņi izbraukāja visu Eiropu. Latvijā, ja saku, ka strādāju leļļu teātrī, cilvēkiem sejā parādās smīns. Kas ir objektu teātris, viņi nemaz nezina. Man to gribētos mainīt. Es to sapratu jau trešajā kursā. Te reāli ir durvis, kuras atvērt. Te ir lieta, ko darīt. Darām to! 

Man ļoti negribas spēlēt spēlēšanas pēc. Šo četru akadēmijas gadu laikā es iemācījos, ka ir forši atrast to, kā šeit vēl nav. Varbūt kaut kur citur jau ir, bet mūsu publika vēl nav redzējusi. Jaunu riteni es negribu atklāt. Plastmasas huligāni, Pagalms atdzīvojas – tie ir foršie mazie solīši, kas iet cita veida leļļu teātra virzienā. 

Bet tu strādā Latvijas Leļļu teātrī, kas nozīmē, ka tev būs jāspēlē dažāda stila izrādēs. 
Dažas leļļu tehnikas mani vienkārši neinteresē, piemēram, širmja izrādes. Man patīk redzēt cilvēku uz skatuves. Širmja izrādēm arī ir jābūt. Ir ļoti interesanti, kad lelle sāk kustēties, bet cilvēku neredz. Bērni ir sajūsmā. Viņi nesaprot, kā tas darbojas. Viņi tam tic. 

Leļļu teātrī vispār ir jāpiedāvā noteikumi. Publika saprot tos noteikumus un pieņem. Labi, jūs spēlēsiet pēc šiem noteikumiem, un mēs spēlēsim jums līdzi. 

Par publiku

Tas, ka tu māki dzirdēt publiku un uz to arī reaģēt, tās ir studiju laikā vai dzīvē iegūtās prasmes? Īpaši Plastmasas huligānos jūs visai daudz sarunājaties ar skatītājiem. 
Es uzskatu, ka mācību laikā mums bija par maz izrāžu un iespēju spēlēt publikai. Man bija sajūta, ka mūsu kurss ir kastītē – viņi ir, bet jūs viņus redzēsiet vēlāk. Droši vien personīgi man ir paveicies ar projektiem, kuros piedalos, jo es ļoti īsā laikā esmu izgājis to skolu. Tā pieredze laikam ir bijusi tik spēcīga, ka ar dažām izrādēm pietiek, lai tu saprastu, kā ir jāstrādā. Nevis ka uzreiz esi iemācījies to, bet vismaz saproti virzienu. 

Kā vispār šodien būtu jārunā ar bērniem?
Man to izstāstīja Andris Kalnozols, ar kuru man bija mana pirmā Valmieras Vasaras teātra festivāla pieredze, izrāde Traktopera, par ko es ārprātīgi priecājos. Bērnu nevajag uzskatīt par idiotu, nevajag uzskatīt par zemāku: tu vēl esi mazs, tu vēl neko nesaproti. Ļauj, es tev izstāstīšu, iedzīšu, lai tu saproti. Viņi visu saprot. Viņi to pasauli redz. Nav jāizmanto politika vai sarežģīti termini. Jārunā ir nopietni. Ja ir problēma, tad izstāsti, ka ir problēma. Ja ir joks, tad tā arī pasniedz to. Bet nevajag uzskatīt bērnu par muļķīgāku, nekā viņš ir. Jo bērnu publikā fantastiski ir tas, ka pirmajās sekundēs, pirmajās minūtēs viņi uzreiz parāda savu attieksmi: patīk vai nepatīk. Kā tādi augstprātīgi kritiķi. Jā, man šis patīk, un aplaudē un runā. Ja nepatīk, tad uzreiz sāk knosīties. Cits uzreiz prasa, kad beigsies. Bērnu publika ir jāuztver nopietni. Nav tā – šitā izrāde būs bērniem, tāda haltūriņa, kaut kā izbraukšu ar savu harismu. Tur ir baigi «jāmočī». Ir jābūt daudzveidībai un ļoti skaidram vēstījumam. Citreiz izrādes trāpa greizi, ja grib baigi daudz mācības ielikt, kaut kādu didaktiku. To māca bērnudārzā, to māca skolā, vecākiem arī būtu jāmāca. Teātris ir svētki. Tad, ja to brīvāk uztver, saglabājot savu atbildības sajūtu, tad jau viss darbojas. Bērniem patīk tā dzīvā māksla. Kad tik daudz kas ir redzēts telefonos un planšetēs, viņiem ir baigais kaifs ieraudzīt kaut ko dzīvajā. 

Te reāli ir durvis, kuras atvērt. Te ir lieta, ko darīt. Darām to!

Taisot Antiņu, uztraucos, kā publika reaģēs. Domāju, ka man bērni ir jāizklaidē, lai tik viņiem nekļūst garlaicīgi, jo nebūšu aci pret aci ar viņiem. Es izmantoju iespēju paskatīties, kā viņi vēro izrādi caur ekrānu, un biju pārsteigts, ka viņiem tas nesagādā problēmas. Bieži vien pieaugušie nevar nosēdēt. Viņi sāk telefonus bakstīt, tēju dzert. Bet bērni mierīgi un uzmanīgi skatās. Viņi pazīst telefonu, saprot tehnoloģiju. Nezinu, vai tas ir labi vai slikti. Kaut kas tur ir.