Ko te meklē marķīzs?

Pametot skatu atpakaļ uz, sacīsim, pēdējiem septiņiem gadiem, pamanīju, ka Alvja Hermaņa izrādes diezgan strikti var sadalīt provokatīvās un personiskās vai nevainojamās. Man jau sen nav interesanti, domājot par Hermaņa (vai arī Māras Ķimeles, Konstantīna Bogomolova, Kirila Serebreņņikovs – rindu var turpināt) izrādēm, nodarboties ar «tīro kritiku», proti, meklēt un uzrādīt iespējamās kļūdas vai maldīšanās. Vienkārt, paši režisori tās redz labāk (tieši tāpat kā teātra kritiķi un zinātnieki zina, pie kuras paša publikācijas vietas gribas aizvērt acis un nopūsties), otrkārt, saprot, vai un kā tās labojamas, un vai vispār tas iespējams gatavā izrādē. Toties ārkārtīgi interesanti ir mēģināt saprast, kāpēc izrāde ir radusies, ko tā liecina par mākslinieku un kā izskatās viņa radošā ceļa kopskatā un konsekvencēs. 

«Marķīzs laikam biju es pats,» atskatoties uz pirmo Jukio Mišimas lugas Marķīze de Sada iestudējumu, uzrakstīja Hermanis. Domāju, ka viņš ir marķīzs arī nākamajās versijās, un ir tik intriģējoši pētīt, kā lielais sadists pa šiem gadiem ir mainījies. Jo ne jau tikai slinkums lasīt jaunas lugas liek viņam atgriezties pie jau reiz iestudētā (tāpat kā Kroderam, starp citu), ne jau tikai iespēja pārpirkt Cīrihes teātrim radītās dekorācijas noteica, ka JRT pie Dzemdību nama tiks atklāts ar šo industriālajai videi tik disonējošo krāšņumu. Vajadzība, iespēja, atpazīšanas prieks – domāju, ka tas viss tur ir kopā, un pragmatisms ir tikai viens no fantāzijas iedvesmotājiem. Mākslinieka psihe, kur nu vēl radošā dvēsele ir tik sarežģīta padarīšana. 

Tātad – ko marķīzs aizvien no jauna meklē baroneses de Montreijas pilī?

Sapnis par pirmo

1993. gadā strādāju Liepājas teātrī, attālums no Liepājas līdz Rīgai bija milzīgs, un autobuss varēja vienkārši «izkrist». Un Jaunais Rīgas teātris jau arī vēl bija tikai pārdroša iecere. Tagad man ir ārkārtīgi žēl, ka pati neesmu pieredzējusi, kā Hermanis no lecīga studenta kļuva par personību, kura izrādē sapratu, ka jumts nebrauc man – tas brauc pasaulei, un es vienkārši esmu tajā iekšā. Tieši tāds bija mans iespaids, skatoties izrādi Tālāk. No tā brīža es skatījos Hermaņa izrādes, meklējot sev svarīgus jautājumus, retāk – atbildes. Pirmās Marķīzes de Sadas manā pieredzē nav.

Tagad skaidrāk spēju iedomāties to aso estētiskās paradigmas maiņu, kad skaistums vairs nenozīmē smukumu

Televīzijā esot lieli videoieraksta fragmenti, bet neesmu pārliecināta, ka tie palīdzētu ieraudzīt «to» izrādi. Man liekas, daudz vairāk var ieraudzīt un sajust, izlasot Normunda Naumaņa definīciju «Hermanim patīk Lorija Andersone un Bobs Vilsons, cilvēka ķermenis kā nošu zīme mūzikā, sieviete kā mākslas darbs un skaistums, kas pats sevi iznīcina» vai Gunas Zeltiņas skrupulozo katras daiļās būtnes grima un kostīma aprakstu. Jo savu amata brāļu un māsu rakstītajā atrodu to šokējošo jutekliskumu, bezkaunību, ļaušanos, ielaušanos un izlaušanos – jauno estētiku, kas maina tevi pašu. Atpazīstu «tā brīža» satricinājumu, ko pēc 24 gadiem man diez vai vairs sniegs izrādes mehāniskais konservējums.