Mazās nāves universs

Eiropiešu Dievs nomira 19. gadsimta otrajā pusē, cilvēks viņam sekoja nāvē nedaudz vēlāk, proti, pēckara haosā, kas Krievijā sākās 1917. gada pavasarī un vainagojās ar boļševiku apvērsumu gada beigās. Atšķirībā no sakrālas nāves, ko aprakstīja vācu filozofs, cilvēka nāvi tā īsti neviens nebija pamanījis kara trokšņos – traucēja līķu daudzums, ekonomiskā katastrofa, spāņu gripa un komunisma tieksme pēc inženierzinātnes, kuras priekšnoteikums bija totāls vecās pasaules sabrukums. Pilsētas telpa kopā ar iedzīvotājiem, dzīvniekiem, bruģi, tirgu, pārtikas piegādi un kapsētām iekrita milzīgā konusveida bedrē, kas Ciniķos Nastavševa versijā pārvērtusies par radiouztvērēju, kas dzemdē jaunu universu.

Cilvēka nāvi romānā pamanīja tikai viens no varoņiem – vēsturnieks, pasniedzējs Vladimirs. Viņš kā politiskā haosa hronists ir sajūsmā par baiso šodienu: intelektuālis nevar nesajūsmināties par vēstures lūzuma trokšņiem. Beidzot viņš spēj novērot to, par ko mēs simt gadus vēlāk varam tikai lasīt. Tomēr klātienes efektam ir kāds priekšnoteikums – pašam jākļūst par aizraujošā eksperimenta izejvielu, materiālu. Romānā cilvēks ir sasniedzis viszemāko un optimālo formu jaunā vēstures posma triumfam – viņš ir bioloģiska viela politiķa vīzijai par savu vietu pasaules vēsturē. Biedrs Ļeņins, ienīzdams carisma sapuvušo struktūru, kļuva par perversu gardēdi un, cerot atsvaidzināt cilvēces elpu, transformēja puvuma smaku koncentrātā no smirdošu, beigtu zirgu astēm, badā mirstošu suņu salauztiem žokļiem. Papildu izejvielas ir bērnu līķi, der arī fragmenti – galva, rokas, viss, kas ļaus pagatavot militārā terora ēdienus. Romānā revolūcijas terors ir nepabeigto ģimnāziju fragmentāro zināšanu radītie murgi – krampjaini mēģinājumi darboties. Darboties par jebkuru cenu, jo, šķiet, darbība ir vienīgais pretsāpju līdzeklis cilvēkiem, kurus caurstrāvo nāve – faktiskā, notikusī vai vēl tikai paredzamā, bet visnotaļ drošā, kā, piemēram, Olgas jaunākā brāļa bojāeja frontē baltgvardu cīņās pret boļševiku armiju.

Marienhofa versijā politiskā utopija norisinās paralēli vēl globālākai katastrofai, bet tās izmēri ir apgriezta binokļa mērogā – mikroskopiskā mīlas agonija pārkliedz jebkuru radio aģitāciju, ko tik ļoti mīlēja totalitārie režīmi 20. gadsimtā, jo tā izsūc cilvēku smadzenes un pieklusina ar trokšņu plūsmu indivīda spēju pretoties brīvības sarukumam. 

Šķiet, ka bezcerīga mīla ir tēma, kurā romāns satiekas ar režisora versiju, – groteska ziņojumu plūsma no frontēm, par ko pārvērtušās visas dzīves jomas, santehnikas ierīču funkcionēšanu ieskaitot, ir bezjēdzīgs sīkums salīdzinājumā ar Vladimira ikmirkļa mokām – būt tuvu Olgai un nekad nesasniegt viņu, just viņas fizisko klātbūtni, viņas siltumu vai nākt palīgā aizcietējuma gadījumā, bet nekad un neko nesaņemt pretī, nekad nepārkāpt skaistuma atsvešinātības robežas. Pārsteidzoši dzīva ir stāstītāja mīlas agonija – 27 grādu aukstums nav šķērslis, lai, pārkāpjot dzimtes identitātes noturīgumu tolaik vēl cariskās sabiedrības sastingumā un uzvelkot sieviešu silto apakšveļu ar lentītēm, dotos kopā ar Olgu meklēt vilnas zeķes viņas mīļākajam – Vladimira brālim Sergejam. Viens šis teikums izraisa manī nelabumu – tajā ir mīlas bezdibeņa krāšņās formas un apdullinošā smaka, kurā savienojas ķermeņa izdalījumi ar spēju kalpot, gaidīt, klusēt, piedot, atteikties un cerēt, mūžīgi cerēt, ka kādreiz būs kāds vārds, kāds žests, kāds nejaušs un visnotaļ nepatiess mājiens, ko varētu, melojot sev, skaidrot kā izmisīgi gaidītu mīlas zīmi…