Grūta, bet skaista dzīve

Indras Rogas ideja inscenēt Ingas Ābeles romānu ir izaicinājums, jo šis daiļdarbs dzīvo vārdos, nevis sižetā. Kaut gan vēstījums veltīts vēsturiskai personai, tāpēc vēstures faktiem un notikumiem bagāts, tomēr izklāsta būtība ir visas aprakstītās dzīves garīgā telpa. Tādēļ tik principiāla nozīme ir vārdam, kas, kā zināms, ir bijis Iesākumā un «Vārds bija pie Dieva». Inga Ābele to zina un atceras. Viņas vārdos ir iespējams iegrimt, tie sasilda, ļauj atvilgt, aizgrābtībā apklust, lai paceltos pāri savai ikdienībai. Bet, protams, ja ir gribēšana, no satura var pasmelt arī daudz jaunu faktu.

Tuvoties vārdam

Tādēļ biju iedomājusies, ka Indra Roga, lai atslogotu darbu pie Klūgu mūka iestudējuma, būs izvēlējusies tieši dokumentālo stigu un radīs katoļu priestera, teoloģijas maģistra, ievērojamā valstsvīra un sabiedriskā darbinieka Franča Trasuna biogrāfijas skatuvisko ilustrāciju. Un taps dokumentāls stāsts par lielu vīru, kas cīnījies par Latgales apvienošanu ar pārējiem Latvijas novadiem un kas būtībā ir viens no mūsdienu valsts dibinātājiem. Manu pieņēmumu balstīja arī tas fakts, ka Ingas Ābeles romānā ir daudz dokumentālo tekstu publikāciju: vēstules, referāti un deputātu uzrunas. Likās, ka aktieri to visu var interesanti apspēlēt, un vēsture, tā sakot, izskanēs visā savā daudzbalsībā. 

Tomēr nē. Indra Roga, tāpat kā Inga Ābele, ir garīgi dziļš, ticīgs cilvēks, un viņa ir pievērsusies pašam būtiskākajam, kas ietverts romānā Klūgu mūks. Viņa ir pievērsusies vārdam, kas bija pie Dieva un kas ir bijis dāvāts Ingai Ābelei. Vai, citādi sakot, viņa, tāpat kā romāna galvenais varonis, ir tiekusies pretim Mūžības noslēpumam. Caur vārdu. Un tas ir ļoti smags uzdevums režisoram, jo sevišķi mūsdienu teātra pasaulē, no kuras vārds pamazām izplēnē.

Ilgi nevajag minēt, jo jēga ir skaidra – liktenis

Vai ir izdevies tam pietuvoties? Gan jā, gan nē. Vārds ir palīdzējis, bet ir arī traucējis. Domāju, ka ļoti traucē tiem, kas romānu nav lasījuši. Kad skan daudz vārdu, tad pēc kāda laika tie pārvēršas vārdu birumā – teksta lavīnā. Bet teksts iemidzina, nevis uzmundrina. Tad uzvar vēlme skatīties un nogurdina nepieciešamība klausīties. Taču jāklausās jau no paša darbības sākuma, skatienam nav nekā, kam pieķerties, – tumšo dēļu sienas kā vecum veca pamesta baznīciņa. Grīdas vietā, proti, skatuves prospektā, arī tikai melni dēļi. Vai nu būvmateriāls, vai tiltiņi, varbūt arī zemē noguldīti krusti. Tomēr ilgi nevajag minēt, jo jēga ir skaidra – liktenis. Scenogrāfs Gints Sippo itin kā ar vienu vēzienu izteicis Ingas Ābeles romāna idejas kontekstu. Dzīves taka. Bet virs tās slejas neliels labi zināms simbols – Pestītāja tēls krucifiksā, kas Latgalē bieži vien top no klūgām, no ievas vai kārklu jaunajiem dzinumiem.

Mīlestības poētiskā telpa

Kā Gints Sippo ietilpīgi un pārliecinoši izveidojis vēstījuma būtības scenogrāfisko tēlu, tāpat arī Indra Roga mērķtiecīgi attīsta izrādes jēdzienisko saturu, kas ved uz kopēju mērķi – Mīlestību kā Mūžības noslēpumu. Bet šis ceļš virzās pa divām sliedēm. Mīlestība cilvēku attiecībās un mīlestība – attiecībās ar Dievu. Tas tiek panākts, pateicoties tiklab pārdomātam romāna dramatizējumam (Indra Roga), cik režijas tēlainajam stilam. Nav sadzīviskuma, nav psiholoģiskas skrupulozitātes. Ingas Ābeles vārdam tiek piešķirta poētiskā telpa. Tajā, proti, vārdā, var kaut ko detalizēti aprakstīt, bet režisore to bagātina ar savu tēlaino vīziju, un vārds uz skatuves dzīvo. Bet, Pētera Vaska mūzikai skanot, spēj arī virmot gaisā, jo mūzika ir kā maģiska lūgsna, kas gremdē sevī un vienlaikus veido vertikālu saiti ar Debesīm.