Grāmatas 2017
Teātra Vēstnesis – 2017 IV
DZĪVE UN VĒSTURE
Gunāra Priedes dzīve un darbi, 1987–2000. Sastādītāja Ieva Struka. – Jumava, 2017
Piektais, noslēdzošais sējums pieliek punktu kāda cilvēka mūžam un arī sastādītājas un redaktores Ievas Strukas varonīgajam darbam, par to atgādinot.
Ja pieņemam, ka jauns periods tomēr sākas nevis ar to gadu, kam galā ir nulle, bet ar vieninieku, tad Gunāra Priedes mūžs beidzas simboliskā brīdī – otrās tūkstošgades pēdējo Ziemassvētku gaidās. Un tikpat simboliska ir viņa atgriešanās teātrī trešajā gadu tūkstotī: dienasgrāmatā ar zināmu neizpratni pieminētā gaidāmā pirmizrāde – luga Jaunākā brāļa vasara Laura Gundara iestudējumā – uz JRT skatuves parādās 2001. gada 26. janvārī. Tagad, kad tai pievienojušies citu lugu iestudējumi, jau ir skaidrs, ka Gunāra Priedes radītais ir pārkāpis noteikta laikmeta robežas.
Piektā sējuma laika nogrieznis ir ārkārtīgi interesants: Trešā atmoda, neatkarības atgūšana, pirmā desmitgade pēc tās. Gunāra Priedes pieraksti palaikam ir detalizēti un lietišķi: par saņemtiem honorāriem un lietām, ko par tiem var nopirkt, un tā nekādā ziņā nav gaušanās, bet drīzāk no senčiem nākusi sīksta rēķināšanās ar apstākļiem.
Tomēr lasīt Priedes šā laika dienasgrāmatas, korespondenci, rakstus un lugas nav viegli. Jo tas ir liecinājums ne vien par augstāko punktu, nācijai sevi apzinoties, ko esam piedzīvojuši, par pašcieņas pilnu valstiskas neatkarības pieņemšanu, bet arī par zaudētām vai nokavētām, vai dažādu iemeslu dēļ neizmantotām iespējām. Tik pašsaprotami, atcerēdamies savus krievu kursu studentus Celtniecības tehnikumā, Priede 1991. gadā raksta: «Traģiskās janvāra dienas nepārprotami konsolidēja visas Latvijā dzīvojošās tautas, par to jau ir runāts un to jūtam. Radio atkal skan ziņas krievu valodā, operatīvas un interesantas, un TV tulko savas būtiskākās pārraides. Kāda tuvredzība gan nāca pār mums, kad pieņēmām, ka tas vairs nav vajadzīgs, jo krievi taču var uztvert Maskavu?» Un nedaudz tālāk: «Tādu, ar kuriem sarunas vest grūti vai pat pilnīgi neiespējami, nav nemaz tik ārkārtīgi daudz, kā varētu likties pēc saceltā trokšņa.»
Tikpat neērti ir lasīt Priedes ironiju par «aktīvistiem», kas apbrīnojamā vieglumā mainījuši plivināmo karogu krāsas, tāpat kā rūgtos vārdus par trimdas pārmetumiem tiem, kas strādājuši un uzturējuši kultūru padomju gados.
Pieci Ievas Strukas sastrādātie «ķieģeļi» nav ērta lasāmviela. Vērtīga gan. Un, jo tālāk no mums būs šis laiks, kas ieraudzīts talantīgas personības acīm – ar konkrētām izvēlēm, kompromisiem, izdzīvošanas stratēģiju, sevis laušanu, kritieniem un piecelšanos –, jo tādu liecinājumu vērtība pieaugs.
KRODERA ATSTĀTIE VĀRDI
Vēsma Lēvalde. Hamleta vārdi. Klasika un teksts Oļģerta Krodera interpretācijā. – Liepājas Universitātes Kurzemes Humanitārais institūts, 2017
Kā Eduards Smiļģis ir unikāls visā Baltijas reģionā ar savu divdesmit vienu Šekspīra iestudējumu, tā Oļģerts Kroders ir unikāls ar savām četrām Hamleta interpretācijām. V. Lēvalde ir paveikusi to, ko neviens cits latviešu teātra pētnieks līdz šim nav izdarījis, proti, salīdzinājusi visu režisora izmantoto Hamleta tulkojumu tekstus ar O. Krodera režijas eksemplāriem dažādos teātros, norādot uz režisora veiktajām izmaiņām, tekstu pārdalīšanu citiem tēliem u. tml., un tas ir gan cienījams ieguldījums latviešu teātra vēsturē, gan šīs grāmatas novitāte.
Režisora daiļradei līdz šim veltīta tikai viena analītiska monogrāfija: teātra zinātnieces Silvijas Freinbergas 1996. gadā publicētais darbs Oļģerta Krodera laiks. Vēsmas Lēvaldes grāmata nāk ar citas paaudzes skatījumu uz režisora personības veidošanos, ētiskajiem un estētiskajiem uzskatiem, uzvedumu sociālo un politisko kontekstu, viņa ieguldījumu latviešu teātra attīstībā.
Veiksmīgi izvēlēts jau grāmatas virsraksts – tas ir gan vienkāršs un lakonisks, gan piesaistošs. V. Lēvalde lasītāju it kā iesaista kopīgā izziņas procesā, pētot to, kā lugas teksts pārtop skatuves valodā, kā O. Kroders katrā no saviem radošajiem periodiem meklējis šos Hamleta vārdus, kā tos iestrādājis katra iestudējuma koncepcijā, atspoguļojot attiecīgā laikmeta izjūtu un savus radošos principus. V. Lēvalde ir ne tikai vērojusi O. Krodera mēģinājumus, bet arī intervējusi režisoru un viņa Hamleta iestudējumu galvenos varoņus, kas sniedz ieskatu ne tikai režisora radošajā laboratorijā, bet arī tālaika mākslas, politiskajā un sociālajā kontekstā.
Autore ir uzaugusi Liepājas teātra aktiera ģimenē, arī pati savulaik strādājusi teātrī, tādēļ viņa labi pazīst teātra iekšējo dzīvi un radošo procesu. Tas autorei ļāvis jau zināmus notikumus režisora dzīvē, piemēram, viņa attiecības ar galveno režisoru N. Mūrnieku un citiem kolēģiem pirmajā Liepājas teātra periodā, atklāt svaigā rakursā. Autore ir izmantojusi daudzas dokumentāras liecības, pētījusi režisora privāto arhīvu, kas glabājas Valmieras teātrī un vēl nav pilnībā apzināts.
Šī grāmata ir nozīmīgs pienesums mūsu teātra zinātnē, kas noderēs gan teātra teorētiķiem un praktiķiem, gan studentiem un visiem teātra interesentiem. Grāmatai, kuras noformējumā savu ieguldījumu devis fotogrāfs Laimonis Stīpnieks ir askētisks, bet pievilcīgs dizains; redzam arī vairākas interesantas, agrāk neizmantotas fotogrāfijas. Bet visbūtiskākais man šķiet tas, ka šī grāmata rosina mūs neaizmirst režisora atrastos Hamleta vārdus, teātra procesus vērtēt ar lieluma mērogu. Un – meklēt pašiem savus Hamleta vārdus.
Guna Zeltiņa
DOKUMENTĀLĀS HRONIKAS DRAMATISKS STĀSTS
Silvija Radzobe. «Kosmopolītu» lieta un Aleksandrs Čaks. – LU Akadēmiskais apgāds, 2017
Aleksandrs Čaks tāpat kā Mihails Bulgakovs ir Silvijas Radzobes mūža mīlestības projekts, kuram gadu gaitā nāk klāt dziļums, plašums, jauni skatupunkti un līdz šim nepamanītas šķautnes. Bet ir arī viens nemainīgs aspekts – personiska, nē, ne jau ieinteresētība (tas izklausās pārāk bezkaislīgi un neitrāli), bet drīzāk neapslāpējama iekšēja nepieciešamība uzdot jautājumus, uz kuriem atbildi rast ir grūti vai pat neiespējami. Grāmatā «Kosmopolītu» lieta un Aleksandrs Čaks Silvija Radzobe ar savu iecienīto detektīvromānu varoņiem piemītošu neatlaidību veic skrupulozu izmeklēšanu, lai noskaidrotu, kas latviešu dzejas pirmo vijoli piespieda atskaņot bezgaumīgus ditirambus tautu tēvam Staļinam pamīšus ar nepanesami pliekanām teātra izrāžu recenzijām.
Trāpīgi izvēlētais žanrs «dokumentāla hronika ar komentāriem» autorei ļauj Čaku ievietot dažāda plašuma un svarīguma kontekstos, ko veido 1940. gadu nogales teātra nozare, kultūras institūcijas, literatūras un mākslas strāvas un tendences, padomju varas iestāžu «soļi», «mēri» un reakcijas. Teksts ir blīvi noausts no faktiem, skaitļiem un dokumentiem, taču no šā sausā materiāla gluži nemanāmi izaug šerminoša baiļu un neziņas atmosfēra, kurā savērpjas dramatisks stāsts par to, kā totalitāra režīma lielais scenārijs tiek lokalizēts impērijas nomalē un viena atsevišķa indivīda dzīvē. Bet pāri visam, grāmatu lasot, paliek sajūta, ka cilvēks, lai cik prognozējams, vadāms un ietekmējams, ir un paliek arvien minama mīkla. Ko Čaks juta un kāpēc rīkojās tā, kā rīkojās? To var vien nojaust, jo dzejnieks nav izsakāms cēloņu un seku formulā.
NOTIKUMS
Harijs Gulbis. Raksti. 1. sējums. Lugas. – Mansards, 2017
Ir noticis kas ārkārtējs mūsu Latvijas grāmatniecībā: apgāds Mansards atvēzējies tādam nekomerciālam pasākumam kā viena autora apkopotu lugu izdošanai vairākos sējumos. Bieži pat profesionāļu vidū jaunajos laikos tiek uzsvērts, ka šis žanrs tak nav literatūra. Un kur nu vēl finansiāli izdevīgs… (Es te nedomāju tādus apjomīgus pētnieciskus darbus kā Ievas Strukas Gunāra Priedes literāra mantojuma apguvi piecos sējumos.)
Un tā joprojām ne tikai pašmāju, bet arī izcilāko pasaules dramaturgu lugu tulkojumus varat meklēt vien mašīn- vai datorrakstā teātros, kur tās savā laikā iestudētas. Un cik vēl no šiem tulkojumiem nav zuduši laika gaitā! Piemēram, kur interesents var meklēt “kaisles un ideju cīņas” klasiķa Frīdriha Šillera pat vispopulārākos darbus, kā Marija Stjuarte, Mīla un viltus, Dons Karloss? Pagājušā gadsimta sākuma Rīgas Latviešu biedrības derīgu grāmatu apgāda izdevumā. Vairumā ne jau Raiņa vai cita literatūras dižgara tulkojumos. Un 20. gadsimta izcilības Tenesija Viljamsa lugas? Bet teātru dzīvā prakse pierāda, cik tās ir aktuālas un pieprasītas arī šodien.
Un te Harija Gulbja plānoto Rakstu četru sējumu 1. grāmata Lugas, dr. philol. Ievas Kalniņas sakārtojumā un ar viņas komentāriem. Tajā iekļautas dramaturga, ja tā varētu teikt, radošā darba pirmās desmitgades lugas: Vecīši un Mans cilvēks – vispār pirmpublicējums pēc manuskripta, kam seko savā laikā ārkārtīgi populārās Viena ugunīga kļava, Aijā žūžū, bērns kā lācis, Medību pils, Mans mīļais, mans dārgais un Silta, jauka ausainīte – kuru iestudējumi varēja lepoties ar izpārdotām zālēm un latviešu dramaturģijai nepiedzīvotu izrāžu skaitu pāri simtam un vēl. Šos ciparus pārspējušas vienīgi R. Blaumaņa Skroderdienas Silmačos, un tad arī daudz garākā laika nogrieznī.
Rakstus ievada I. Kalniņas izvēlētais moto no autora esejas Ko es gribēju izteikt ar Doņuleju (Doņuleja ir autobiogrāfisku līniju caurstrāvots apjomīgs romāns, kuram arī apsolīta vieta nākamajos sējumos): «Es negribēju attēlot varoņus, kas virza laikmetu, bet vēlējos parādīt un izcelt tā saukto vienkāršo cilvēku, no kā laikmetu veido. Un arī darbu – ikdienišķu, neatliekamu.»
Šīs lugas, it kā rakstītas «dzīves formās» pēc paša dramaturga apzīmējuma, paceļas līdz vispārcilvēcisku un sabiedriski ētisku problēmu vispārinājumam. Un ir ļoti emocionālas. Ar mīļu humora devu. Viņa varoņi nekautrējas no sava pārdzīvojuma, lai arī tas ir vairāk iekšup vērsts, bez lieka skaļuma. Toties savam laikam un arī H. Gulbja rakstības veidam neparasti sociāli asas ir komēdijas Aijā, žūžu, bērns kā lācis un Silta, jauka ausainīte. Taču tajās ieraudzītas, izdzīvotas, ar paša ētisko kritēriju mērauklu pārbaudītas, drosmīgi un kaisli atklātas samilzušās sociālās problēmas.
Vērts pakavēties pie šā izdevuma atbalstītāja Arņa Šablovska sarunas ar H. Gulbi par viņa dzimto pusi Tumi, teātri un Latviju šodien, kas likta grāmatas ievaddaļā, un dramaturga paša atklāsmi par savu lugu iestudējumiem Cenzūras ēnā. Kā pārsteigums H. Gulbja talanta cienītājiem un pazinējiem ir divi jaunības gadu dzejoļi, kas nez kā saglabājušies cauri gadiem, kad paša rokām diemžēl tikuši iznīcināti manuskripti un citi rakstiski dramaturga dzīves un domu liecinieki.
Rita Melnace
ILGO GADU VĀKUMS
Dzintra Andrušaite. Jelgavas stils… Valmieras bohēma. Elza Barūne. – Zinātne, 2016
Elzas Barūnes (1909–1974) personība jau sen bija pelnījusi iemūžinājumu «papīra formātā», kaut arī kādreizējo kolēģu vidū viņa vēl arvien dzīvo kolorītos nostāstos par mākslinieces prasmi sev visapkārt izstarot vitalitāti un vairot dzīvesprieku. Tāpēc atzīstami, ka Dz. Andrušaites ilgo gadu vākums nu ieraudzījis dienas gaismu grāmatā.
No mākslinieka Alda Aleka veidotā vāka pret mums siltā labvēlībā vērsts Elzas Barūnes skatiens. Taču pati grāmata, tās satura piepildījums manā ieskatā vairāk ir autores pašas pētnieces gaitu rezumējums (kā nekā sešpadsmit gadi Teātra muzejā!), arī pašapliecinājums un tad tikai pievēršanās konkrētajai personībai. Tā vien šķiet, ka gribēts vienos vākos ietilpināt visu, kas uzzināts, izlasīts, savākts par Jelgavas un Valmieras teātri un personībām, kas tajos darbojušās. No vienas puses – it kā bagāta kultūras panorāma, no otras – ik pa laikam liekas, ka šai plūdumā pati Barūne tiek pazaudēta.
Iespējams, ieguvēji varētu būt teātra vēstures studenti, jo pašiem citētie pirmavoti nebūs jālasa, un kaut kādu ieskatu Jelgavas teātra darbībā un Valmieras teātra gaitās no izlasītā viņi iegūtu. Tomēr mākslinieces personības analīzē un raksturojumā dominējošā recenziju frāžu un citēto atmiņu mozaīka ir blāva, stipri vispārīga un virspusēja.
Gundega Saulīte
PARĀDĪBU TĒLOTĀJS
Irēna Lagzdiņa. Lidojošā zirga mugurā. Pēteris Liepiņš. – Zvaigzne ABC, 2017
Pēteri itin viegli var iedomāties fantāzijas tēla – lidojoša zirga sedlos. Patiesībā aktiera iedvesma rodas brīnumainā gara lidojumā, pusreālā apziņas stāvoklī starpīstenību un fantāziju, sapni un nomodu, trakulīgu izdomu un rāmu tiešamību. Tieši šo dažādo, it kā nesaderīgo slāņu sakausējumā radušies viņa izcilākie skatuves darbi. Tad Pēteris atkal ir «zirgā», kā mēdz teikt par kādu neapšaubāmu panākumu.
Tas ir Pēteris Liepiņš, Dailes teātra aktieris kopš 1966. gada. Tautas mīlēts un apbrīnots. Aktieris, kuram, šķiet, iespējams viss – viņš ir nepārspējams gan komiskajās, gan dramatiskajās lomās. Viņš var tēlot cilvēkus un dzīvniekus, lietas un parādības. Mazais Jērādiņa, sapņotājs Dauka, Indrānu tēvs, smējējs Jefiņš, naivais Izašars, godavīrs Rudums, baisais Hitlers, gudrais Šerloks Holmss. Arī Zirdziņš un Suns. Lomas varētu saukt vēl un vēl. Aktiera talants izmantots arī kino: nav aizmirstams traģiskais Bosse filmā Pelnu sanatorija, līdzās tam – Ķencis Mērnieku laikos, policists Monā, Vilis Aveņu vīnā un citi.
Skaistais un bagātais aktiera mūžs – šajā grāmatā. Tās autore – teātra zinātniece Irēna Lagzdiņa savulaik mācījusies Dailes teātra studijā. Aktiera darba specifikas izpratne radījusi cieņu un pietāti, ar kādu viņa izturas pret katru aprakstāmo personību.
Zvaigzne ABC