In memoriam 2017
Teātra Vēstnesis – 2017 IV
MAIJA APINE
(04.04.1961–21.01.2017)
Janvāris aizsauca mūžībā vienu no brīnišķīgākajām savas paaudzes personībām latviešu teātra mākslā. Aktrise Maija Apine izdzīvoja četras dzīves, četras pasaules, un tikai divas no tām saistītas ar teātri. Pirmā bija dzīve kā mīļajai, labajai, talantīgajai, neparastajai Ādolfa Šapiro studentei un aktrisei līdz Jaunatnes teātra likvidācijai, kad reizē ar teātri sabruka daudzu cilvēku pasaule. Arī Maijas Apines. Šai pasaulē jeb šai dzīvē bija lielās lomas pie Šapiro, kas atstāja spēcīgu nospiedumu ne tikai aktrises pašas, bet galvenokārt skatītāju sirds atmiņā – Žīdiete un citas lomas Brehta Trešās impērijas bailēs un postā (1985), Arhitekta sieva G. Priedes Sniegotos kalnos (1986), Laine M. Zālītes Dzīvajā ūdenī (1988) un citas, tostarp arī Anna O. Krodera iestudētajās Smaržo sēnes (1988). Šis posms iemūžināts arī O. Dunkera filmā Viktorija (1988) – trausla, šķietami caurspīdīga, vienlaikus lepna un nelokāma bija Maijas Apines varone.
Otrā dzīve sākās 1997. gadā jau Jaunajā Rīgas teātrī, kur Maija Apine vispirms spēlēja Viestura Kairiša izrādēs un pie viņa arī nospēlēja «otrās dzīves» nozīmīgāko lomu – Margarētu tāda paša nosaukuma M. Zālītes lugā 2000. gadā. JRT viņa nostrādāja līdz pat aiziešanai mūžībā. Šai posmā viņas lomās bija zināms atsvešinājums un rezignācija. Skats it kā uz sevi un pasauli no malas, kaut lomu netrūka.
Trešā Maijas Apines dzīve bija viņas garīgā ceļa meklējumi, kas laiku pa laikam ritēja paralēli režijas darbiem. Jo tuvāk šodienai, jo dziļāk Patiesībai viņa pietuvojās un palika citu saprasta, citu nesaprasta, tomēr jāpiemin ceļa sākums un atslēgas vārdi, ko viņa ar H. Heses Ceļojumu uz Austrumzemi gribēja iedot skatītājiem.
Visbeidzot ceturtā bija viņas laicīgā dzīve, kurā bija ģimene, meita Alma un mazbērni. Un šo dzīvi izsaka tikai viens vārds, ko sociālajos tīklos zem pēdējās lomas – Iraīdas Verbinas no izrādes Peldošie – ceļojošie – bildes publicēja meita, proti, viņiem viņa bija Maijiņa...
LĪVIJA AKURĀTERE
(23.09.1925–26.01.2017)
Līvija Akurātere ir uzrakstījusi piecas monogrāfijas par aktieriem – Antu Klinti, Emīliju Viesturi, Emīliju Bērziņu, Irmgardi Mitrēvici un Nikolaju Mūrnieku, Gunāru Cilinski, kā arī bijusi līdzautore trīs kolektīvās zinātniskās monogrāfijās – divsējumu Latviešu padomju teātra vēsture un krievu valodā iznākušajā Rīgas Krievu drāmas teātris. Taču viņas nozīmīgākais darbs latviešu teātra zinātnē ir fundamentālais pētījums Aktiermāksla latviešu teātrī, kas joprojām aktuāls.
60. gadu beigās, 70. gados, kas bija viņas ražīgākais darba laiks kritikā, Līvija bieži rakstīja par neatkarīgi domājošajiem, mākslā jaunus ceļus meklējošajiem un varas ne īpaši mīlētajiem režisoriem Oļģertu Kroderu, Ādolfu Šapiro, Pēteri Pētersonu. Viņa izlikās nejūtam nepārprotamos «no augšām» nākošos mājienus, ka šos māksliniekus labāk noklusēt vai vēl labāk – nokritizēt. Viņa nebaidījās izteikt savas domas par jaunām, neaprobētām un nekonvenciālām parādībām skatuves mākslā. Piemēram, viņa pirmā uzrakstīja recenziju ar nosaukumu Jurģo, kas tika publicēta Literatūrā un Mākslā, par Pētera Pētersona iestudējumu Jaunatnes teātrī Spēlē, Spēlmani!. Par leģendu kļuvušais uz Aleksandra Čaka dzejas un poēmām balstītais iestudējums, bez kura mūsu skatuves māksla nav vairs iedomājama, nebūt nepiedzima uzreiz leģendārs. Jaunieši, kas nerakstīja recenzijas, par to jūsmoja, atbildīgie biedri, tostarp slavenākie no kritiķiem, raustīja plecus – pārāk nepierasti, pārāk brīvi, vai neapdraud pamatus... Klusums ieilga, un tad parādījās Līvijas pozitīvā recenzija. Kad viņai jautāja, ko nozīmē virsrakstā liktais vārds, atbilde bija viņas personībai raksturīga – Līvija paraustīja plecus, uzsmaidīja un attrauca: «Nezinu. Bet likās, šai izrādei piestāv.»
Atceros arī, kā viņa dažus gadus vēlāk kādā sarunā par Spēlē, Spēlmani! jautāja, vai es esot ievērojusi, ka izrādes finālā galvenais varonis Dzejnieks, ko spēlēja Imants Skrastiņš, nomirst aiz mīlestības pret dzimteni. Es to nebiju ievērojusi, jo, pirmkārt, Dzejnieks sižetiski, kā man likās, paliek dzīvs, un, otrkārt, viņš deklamē Patētiskās kvartas par Latvijas galvaspilsētu: «Rīga, tu pilsēta mana, Rīga tu...» Manu atbildi Līvija komentēja apmēram tā – šai gadījumā jau Rīga ir Latvija un nepabeigtais teikums nozīmējot pārtrūkstošu dzīvi. Tas toreiz man bija liels atklājums par teātra dabu, kur var runāt vienu, bet tik pārliecinoši, ka uzmanīgs skatītājs dzird ko citu. Bet šodien es saprotu, ka šajā senajā sarunā nozīmīgākās bija nevis estētiskās, bet, tā sakot, saturiskās lietas, ko Līvija man ar šo piemēru gribēja pateikt.
Līvijai kā aktiermākslu studējušai personai bija viegli iekvēlināma iztēle un labi attīstīta fantāzija, viņa bieži izrādēs saskatīja to, ko citi neredzēja vai kas, visdrīzāk, tur arī nemaz nebija. Apburoša bija viņas atbilde, kad diskusijās sarūgtinātie citi, kas nebija ievērojuši neko tamlīdzīgu, bozās un lūdza izskaidrot. Viņa teica: «Bet, ja es to redzēju, tad tas tur nevarēja nebūt.» Lielā mērā pateicoties viņai, es ar laiku sapratu, kāda nozīme teātrī ir mizanscēnai, kostīmam, gaismai... Tagad zinu – viss, kas ir (vai – kā nav) uz skatuves, kaut ko nozīmē. Līvijai nekad un ne vismazākajā mērā nebija raksturīga didaktika. Viņa šādos vispārinājumos nerunāja, viņa analizēja konkrēto gadījumu, dažkārt pat tikai vienu detaļu. Bet piemērs iespiedās prātā, jo bija balstīts uz kādu spilgtu parādību un ļāva gūt secinājumus un veikt vispārinājumus pašam.
Līvija bija ļoti labs cilvēks. Viņa allaž bija gatava palīdzēt – un ne tikai ar padomiem, bet arī praktisku un pat pašaizliedzīgu rīcību. Pilnīgi pieļauju – ja nebūtu Līvijas, varbūt es nebūtu kļuvusi par teātra kritiķi. Kad pēc gada nostrādāšanas Limbažu vidusskolā pārcēlos uz Rīgu, mani nekur saskaņā ar tā laika likumiem neņēma darbā, jo man nebija Rīgas pieraksta. Līvija pierakstīja mani savā dzīvoklī, un es varēju dzīvot un strādāt Rīgā, skatīties izrādes, mācīties aspirantūrā. Un man ir dibināts pamats domāt, ka nebūt nebiju vienīgā, kam viņa nesavtīgi palīdzēja.
Līvijas labsirdība, harmoniskā daba un pilnīgs ambīciju trūkums (ja tādas viņai bija, tad viņa to meistarīgi slēpa), kā man gadījās vērot, kopā ar viņu desmit gadus strādājot Zinātņu akadēmijas Valodas un literatūras institūta Teātra, mūzikas un kino daļā, padarīja viņu par tādu kā zibensnovedēju, pētnieku kolektīva psiholoģiskā klimata normalizētāju. Līvija prata atrast kopīgu valodu ar katru. Kad atklāti vai slēpti šķīda dzirksteles tādu spilgtu un ambiciozu personu starpā kā Lilija Dzene, Viktors Hausmanis, Valentīna Freimane, Līvija spēja viņus salabināt un vārda tiešā un pārnestā nozīmē nosēdināt atkal pie viena galda. Dažkārt šim procesam gadījās arī paradoksāls iznākums – abas karojošās puses salaba un vienotā frontē vēsās pret veiksmīgo miera nesēju kā cilvēku, kuram nav savu principu, jo tas visiem labs.
Man savukārt likās, ka Līvijas labsirdība dažkārt kaitē viņai kā kritiķei – viņai piemita tāds kā cāļu mātes komplekss. Savās recenzijās viņa centās izprast un pateikt labu vārdu katram, arī pēdējam beztalantam vai sliņķim, uztverot tos kā vientuļus un nelaimīgus «mākslas pabērnus», kurus neviens cits bez viņas nepažēlos.
Līvijai bija priecīga daba, vienalga, cik slikti viņai dažkārt gāja, īpaši materiālā ziņā, jo viņa palīdzēja saviem bērniem Ievai un Mārtiņam. Tālab bija tik aizkustinoši vērot, ka Līvijas ģimenē īstenojās princips, kurš nemaz tik bieži nav sastopams: dots devējam atdodas. Pēdējos Līvijas dzīves gadus Ieva par viņu rūpējās gan materiāli, gan emocionāli, izturoties ar lielu cieņu, kas bija dabīga un nemaz ne tēlota.
Brīžos, kad Līvijai negāja īpaši labi, viņas kolēģe, priekšniece un kaut kādā ziņā noteikti arī draudzene Lilija Dzene mēdza pārmest, ka viņa pārāk daudz domā par citiem un pārāk maz par sevi. Tā reiz, braucot kopā ar Līviju liftā no pirmā uz trīspadsmito stāvu, kur atradās mūsu nodaļas kolektīvais kabinets, redzu: viņa izņem lūpukrāsu, uzvelk uz vaigiem mazus riņķīšus un izrīvē kā rūžu, komentēdama savu darbību: «Lai Lilsis redz, ka es rūpējos arī par sevi!» Un šķietami priecīgi iesmejas. Kaut gan nekā priecīga jau tur nebija – drīzāk naivas pūles saņemties, kad deguns galīgi velkas pie zemes. Bet varbūt – zināms draiskums, pašpuiciskums, kas tāda ranga kritiķēm un solīdu gadu sievietēm padomju laikā bija kas gluži neiedomājams.
Līvija bija absolūti neformāls, rangus un nopelnus saskarē ar citiem ignorējošs cilvēks. Tāpēc labi sapratās ar studentiem gan Konservatorijā, gan vēlāk Kultūras akadēmijā, kur viņa lasīja lekcijas teātra vēsturē. Tāpat viņa bija savējā amatierteātru vidē, kā ar profesionāliem kritiķiem nemaz tik bieži negadās, jo labprāt brauca uz dažādām pašdarbības teātru skatēm un festivāliem. Arī tāpēc, ka viņa šai sfērā varēja papilnam realizēt savu sapratējas un labu vārdu dāvinātājas aicinājumu. Bet ne tikai. Kā gadījās reiz vērot kādā saietā, kur Līvija mani bija paņēmusi līdzi, tad attiecības starp aktieriem amatieriem un kritiķiem ir tuvākas, atraisītākas nekā starp kritiķiem un profesionālo teātru aktieriem. Kad neformālajā festivāla daļā pēc rasola sākās dejas, Līvija bija viena no izķertākajām dāmām, kaut viņai jau bija pāri piecdesmit. Un ar kādu azartu un temperamentu viņa dejoja!
Tieši tādu Līviju es gribētu paturēt atmiņā – dejā virpuļojošu un priecīgu. Kāpēc? Nevaru izskaidrot. Tas viņai, manuprāt, vienkārši piestāv.
ZINOVIJS SEGALS
(25.12.1923–28.01.2017)
Apbrīnojami enerģisks un dziļš cilvēks, kas teju vai pusgadsimtu ir nostrādājis par literārās daļas vadītāju Rīgas Krievu teātrī un līdz pat pēdējam brīdim bijis teātra dzīvās vēstures glabātājs. Zinovijs Segals dzimis Ņižņijnovgorodā. Jau 15 gadu vecumā kļuvis par Gorkijas universitātes fizikas un matemātikas fakultātes studentu. Tā kā 1941. gada jūnijā vecuma dēļ netiek iekļauts brīvprātīgajā studentu bataljonā, Zinovijs Segals aizgājis strādāt uz rūpnīcu, taču vēlāk pieteicies Gaisa kara akadēmijas kursos, bijis ieskaitīts jūras kara flotes štatā un izvēlējies vissarežģītāko specialitāti – kļuvis par stūrmani elektriķi, kas atbildīgs par kuģa navigāciju. Tā 1941. gada oktobrī viņš nokļuvis Melnās jūras kara flotes sastāvā. Dienesta laikā saņēmis daudzus apbalvojumus.
Demobilizējies 1946. gadā, iestājies Ļeņingradas Universitātes juridiskajā un filoloģijas fakultātē, kā arī Tirdzniecības un ekonomikas institūtā. Pēc pusgada kopā ar tēvu un ģimeni pārcēlies uz Rīgu un ticis pieņemts Latvijas Universitātes juridiskajā fakultātē. Jau mācoties piektajā kursā, vadījis filozofijas semināru, vēlāk lasījis lekcijas. Pēc tam, kad Zinovijs Segals vaļsirdīgi izrunājies par rūpniecības attīstību Amerikā, kas tajā laikā bija liela uzdrīkstēšanās, viņš saņēmis padomu pamest Rīgu. Tā Z. Segals nokļuvis Kaļiņingradā, kur paralēli darbam rūpnīcās rakstījis recenzijas par teātra iestudējumiem. 1957. gadā režisore Vera Baļuna uzaicināja viņu kļūt par Krievu drāmas teātra (tagad Rīgas Krievu teātris) literārās daļas vadītāju.Līdz 2000. gadam viņš vadījis literāri dramaturģisko nodaļu, kā arī bijis galvenā režisora vietnieks, un viņa vārds mākslinieciskajā padomē bieži bijis izšķirošais. Pateicoties tieši viņam Krievu drāmas teātris ne reizi vien bijis literāro sacerējumu un autoru pirmatklājējs. 35 gadus Zinovijs Segals bijis Latvijas Teātra darbinieku savienības valdes loceklis: viņam pieticis spēka un prasmju itin visam, ko uzņēmies, lai arī cik uzdevumu nebūtu jāpaveic vienlaicīgi. Dodoties pensijā, viņš piedalījies krievu bibliotēkas organizēšanā, atbalstījis teātri OSA, kur iecelts par goda māksliniecisko vadītāju, aktīvi sadarbojies ar presi, bet 2007. gadā kļuvis par Ebreju kopienas veterānu biedrības vadītāju.
Inga Aizbalte
ELMĀRS KATLAPS
(17.08.1926–27.03.2017)
Operetes teātra scenogrāfs Elmārs Katlaps dzimis Rīgā strādnieku ģimenē: tēvs – dārznieks, māte – dārza strādniece. 1951. gadā beidzis Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas iekštelpu dekorāciju noformēšanas nodaļu. Ir strādājis Tautas teātrī (1943–1944), Akadēmiskajā Drāmas teātrī (1948–1951), bet no 1951. gada sāka darboties Latvijas PSR Valsts muzikālās komēdijas teātrī, kas 1963. gadā kļuva par Valsts Rīgas operetes teātri, kurā Katlaps bija mākslinieks dekorators līdz teātra slēgšanai 1992. gadā.
Viņš ir bijis scenogrāfs tādās muzikālās izrādēs kā Aršin-Mal-Alan, Atjautīgā mīlētāja, Baltā akācija, bet Ventspils tautas teātrī veidoja dekorācijas dramatiskajiem uzvedumiem Dzimtene, Velna dzirnavas, Pauks un Šmauks, Pazudušais dēls, Jūras vārti. Talsu Tautas teātrī ar viņa līdzdalību tapa iestudējums Palmas zaļo vienmēr. Visu mūžu Elmārs Katlaps meklēja ko neierastu, lai izrāde iemirdzētos jaunās krāsās.
VENTA VECUMNIECE
(03.12.1927–27.05.2017)
Aktrise, režisore, sabiedriska darbiniece, vienmēr aktīva visās jomās, māksliniece ar savu domu, savu viedokli – tāda bija Venta Vecumniece. Par savām mājām viņa uzskatīja Dailes teātri un parasti sezonas atklāšanas kopbildē sēdēja centrā. Neraugoties uz gadu nastu, vēl piedalījās izrādēs un bija bieži sastopama Teātra muzeja rīkotajos piemiņas pasākumos. Tajos vienmēr runāja interesanti, asprātīgi, allaž atrodot īpašus vārdus, ko veltīt kādreizējā partnera vai viņas iestudējumu aktiera piemiņai.
Teātrī Venta ienāca 1949. gadā kopā ar talantīgu aktieru paaudzi – Dailes teātra Otro studiju. Sākumā jaunā aktrise spēlēja galvenokārt otrā plāna lomas, bet jau tad sapņoja par režiju un devās studēt uz Maskavu. 1956. gadā Venta Vecumniece ar izcilību absolvēja Maskavas A. Lunačarska Valsts teātra institūta Režijas fakultāti.
Turpmākajos gados Dailes teātrī strādājusi gan par režisora asistenti pie Felicitas Ertneres un Eduarda Smiļģa, gan patstāvīgi veidojusi izrādes. V. Vecumniece iestudējusi vairāk nekā 85 izrādes Dailes, Daugavpils, Šauļu teātrī, Smiltenes Tautas teātrī. Daudz strādāts arī radio, kur jau no 1948. gada iestudēti raidījumi bērniem, spēlētas un iestudētas raidlugas.
Aktrises jaunākās lomas bija divos Ē. Hānberga darbu iestudējumos: Pirmā grēka līcis (2012) un Plikie un pusplikie (2014). Apbrīnojama bija Ventas Vecumnieces enerģija, spars, radošais gars. Un tikai tad, kad aktrise atteicās no lomas režisora K. Auškāpa veidotās triloģijas pēdējā daļā Ērtas dzīvošanas mirklīši, nācās secināt, ka laikam māksliniece īpaši labi nejūtas.
Ventas Vecumnieces personība bija paradoksāla – viņai mēdza pārmest pārlieku vēlēšanos izcelt sevi, biežo neapmierinātību ar to, ka nav pietiekami novērtēta. Saņemot Lielo Kristapu par Lielmātes lomu J. Streiča filmā Rūdolfa mantojums (2011), aktrise tikai viņai raksturīgajā ironiskajā tonī paziņoja: «Nu tad beidzot arī es esmu pamanīta!» Un tajā pašā laikā Vecumniece tik daudz enerģijas veltīja, lai saglabātu savu līdzpilsoņu, kolēģu, Latvijā ievērojamu cilvēku piemiņu. It īpaši pēdējās desmitgadēs, kad teātrī, kino un televīzijā bija mazāk darba. Viņa piedalījusies piemiņas zīmes izveidošanā un uzstādīšanā uz Sibīriju izvestajiem latviešiem. Uzrakstījusi grāmatu par dailēniešiem Dailes ugunij rada divās daļās (2001 un 2004). Tajās ievietotas «atmiņas, apceres, sarunas» par 29 māksliniekiem – gan Dailes teātra dibinātāju E. Smiļģi un viņa tuvāko līdzgaitnieci režisori F. Ertneri, gan Pirmās studijas audzēkņiem, gan viņas pašas Otrās Dailes aktieru studijas kolēģiem, starp kuriem bija Vija Artmane, Rasma Roga, Harijs Liepiņš, Eduards Pāvuls, Valentīns Skulme un daudzi citi, gan par Ventas Vecumnieces audzēknēm Olgu Dreģi un Lidiju Pupuri. Autore pacietīgi vāca materiālu, sēdēja pie manuskripta, intervēja savus vēl šai saulē dzīvojošos varoņus, līdz tika pie grāmatām. Kāpēc viņai tas bija vajadzīgs?
Pirmās grāmatas moto likti izcilās teātra zinātnieces Lilijas Dzenes vārdi: «No mūsu vārdiem un vēl vairāk darbiem ir atkarīga nepārtrauktība. Mēs esam atbildīgi, lai kultūras ķēde nepārtrūktu.» Lūk, tas bija Ventas Vecumnieces – hronistes un rakstnieces – motīvs. Stimuls. Misija.
Aktrises klasesbiedrene un mūža draudzene bija dzejniece Ārija Elksne, kuras piemiņas sarīkojumu autore un rīkotāja bija Venta Vecumniece. Tas bija liels darbs – atlasīt dzeju, vienoties ar aktieriem, domāt par muzikālo noformējumu. Bet Venta to darīja ar prieku un ar šiem uzvedumiem brauca uzstāties daudzās Latvijas vietās. Dailes teātrī tika sarīkots piemiņas vakars teātra simtgadniecēm Lilitai Bērziņai, Lilijai Žvīgulei, Elvīrai Brambergai, un dabiski, ka tā bija arī Ventas Vecumnieces iniciatīva.
Ventai Vecumniecei bija brīnišķīga humora izjūta, organisks, ļoti dabisks komiķes talants ne tikai uz skatuves, bet arī dzīvē. Tāpat Venta prata pasmieties par sevi. Kādā radio Klasika raidījumā māksliniece stāstīja, ka mēdzot teikt dēlam komponistam, diriģentam, lektoram un asociētajam profesoram Andrim Vecumniekam (ar kura panākumiem ļoti lepojās) – šito skaisto kompozīciju, lūdzu, spēlē manās bērēs! Tādu «bērēs atskaņojamo» gabalu pamazām krājies, līdz dēls reiz sacījis: «Mamm, vai tu tiešām domā, ka tie cilvēki tur stāvēs un klausīsies četru stundu garu koncertu?!»
Kopš 2012. gada māksliniece iekļauta Latvijas teātra Zelta fondā, un šogad 3. decembrī būtu svinējusi 90 gadu jubileju.
Nu Venta Vecumniece pievienojusies Dailes Mūžības ansamblim tur – Augšā. Bet mums viņas pietrūks vēl ilgi.
MARGA AUSTRUMA
(22.11.1930–25.08.2017)
Marga Austruma dzimusi Staicelē. 1953. gadā beigusi Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas Interjera nodaļu un ieguvusi mākslinieces dekoratores kvalifikāciju, jaunā māksliniece piedalās konkursā uz mākslinieka butafora vietu Leļļu teātrī.
Tieši viņas veikums visvairāk iepaticies teātra galvenajam māksliniekam Pāvilam Šenhofam. Tieši viņu Marga arī sauks par savu galveno skolotāju profesijā. Sākumā darbs teātra butaforu darbnīcā, bet no 1964. gada darbs savā tālākajā mūža profesijā – leļļu skulptore. Šīs tik retās profesijas pārstāvjus Latvijā var uz vienas rokas pirkstiem saskaitīt. Arī Leļļu teātra nu jau vairāk nekā 70 gadu garajā vēsturē tādi pirms Margas Austrumas bijuši tikai divi – Alberts Terpilovskis un Anna Nollendorfa. Izcili sava aroda meistari, un Marga Austruma ir cienīga viņu darba turpinātāja. Viņa ir leļļu teātra galvenā skulptore 43 gadu garumā (1966–2009).
Margas Austrumas radošajā bilancē ir vairāk nekā 3500 leļļu galvu un masku, kas radītas dažādām izrādēm. Iespaidīgs skaitlis, bet pat ne tas būtu galvenais. Galvenais ir Margas pašas atziņa, ka leļļu skulptoram ir jābūt izrādes mākslinieka cienīgam partnerim – arī skulptora radošā doma, viņa veikums pilnveido kopējo vizuālo tēlu, kļūstot par tā kvalitātes zīmi. Un tas jāpamana arī skatītājiem.
Četri muzikanti, Lāčplēsis, Velniņi, Makss un Morics, Šveiks, Šveiks frontē, Klauns Loreti un smaids, Dekamerons, Un atkal Pifs… Šo izrāžu sarakstu, kurās bijis redzams Margas Austrumas – augstākās klases profesionāles – veikums, varētu turpināt un papildināt. Viņas gatavotās lelles un maskas izmantojuši arī citi Rīgas un Latvijas teātri, Rīgas cirks, Latvijas televīzija.
Leģendārās leļļu skulptores veikumu ir redzējušas un iemīlējušas vismaz trīs skatītāju paaudzes, tieši tāpat viņa bijusi lieliska kolēģe trijām aktieru paaudzēm – strādīga, vienmēr radoša un ar lielu atbildības izjūtu apveltīta sava aroda meistare ar lielo burtu. Un arī viņas mūža darbs ir tas zelta veikums, kas Leļļu teātrim ļāva un ļaus droši raudzīties rītdienā.
Aldis Linē
RODIONS GORDIJENKO
(07.06.1935–09.10.2017)
Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra aktieris, Latvijas PSR Nopelniem bagātais skatuves mākslinieks (1979) Rodions Gordijeno dzimis Melnās jūras krastā, bet lielāko savas dzīves daļu pavadījis pie Baltijas jūras: 1962. gadā absolvējis M. Ščepkina Teātra skolu Maskavā un šajā pašā gadā tika uzņemts teātrī, kas tolaik vēl tika saukts par Rīgas Krievu drāmas teātri.
Pateicoties savai emocionalitātei, harismai, plastiskumam, muzikalitātei, labi pārvaldot tekstu un žestu, Rodions Gordijenko uzreiz iekaroja skatītāju mīlestību un – uz visiem laikiem. Viņa traģiskie un komiskie tēli palika atmiņā ne tikai tāpēc, ka bija ļoti izteiksmīgi, smalki izstrādāti raksturi ar psiholoģisku ticamību, bet arī tāpēc, ka tie pārsteidza ar savu neparasto atklātību. Rodions Gordijenko pilnībā pārvaldīja teātra maģiju – un dāsni dāvāja citiem savas dvēseles, talanta un prāta dārgumus.
Nozīmīgākās Rodiona Gordijenko lomas bija Tonijs (Vestsaidas stāsts), Riļejevs (Pēc 100 gadiem bērzu birzī), Ļapkins-Tjapkins (Revidents), Seneka (Nerona un Senekas laika teātris), Kučumovs (Trakā nauda), Saimons (Līgavainis no Jeruzālemes), Lorenco (Lāsts pār abām jūsu dzimtām), Somovs (Mazā meitenīte), kambarsulainis (Kailais karalis), Mečerska tēvs (Natalī), mācītājs (Lielskungs Puntila un viņa kalps Mati), Firss (Ķiršu dārzs) un daudzas citas.
Inga Aizbalte
ROMĀNS GRABOVSKIS
(08.11.1945–28.11.2017)
Novembra beigās mūžības ceļā devies Romāns Grabovskis. Talantīgs, ļoti darbīgs un daudzpusīgs mākslinieks un cilvēks. Viņš bija aktieris un režisors gan profesionālajos, gan amatieru teātros. Pagājušā gadsimta septiņdesmito gadu sākumā viņa vārdu var ieraudzīt Valmieras drāmas teātra afišā. Viņš spēlēja atbildīgas lomas Pētera Lūča un Oļģerta Krodera iestudējumos. Taču pēc diviem Valmieras teātrī nostrādātiem gadiem Romāns Grabovskis ieraugāms Jaunatnes teātra aktierkursa studentu vidū un pēc studiju beigšanas kļuva par Jaunatnes teātra aktieri. Teātris šajā laika posmā piedzīvo uzplaukumu un skatītāju mīlestību. Romāns Grabovskis spēlēja tādos atzinīgi novērtētos iestudējumos kā G. Priedes Es jūs piespiedīšu mīlēt Raini, I. Ziedoņa Kurzemīte, slavenajā kursa diplomdarbā R. Blaumaņa Skroderdienas Silmačos viņš bija Joske, bet neaizmirstamajā J. Jaunsudrabiņa Saule rasas pilienā uzvedumā spēlēja klibo Jurku. Viņš veidojās par īpatnu raksturlomu atveidotāju. Taču ar aktiera darbu Romāna Grabovska nemierīgajai dabai, šķiet, bija par maz. Viņš sāka mēģināt spēkus režijā. Sākumā bija asistents Ādolfam Šapiro, Uldim Pūcītim. Pirmais patstāvīgais režijas darbs Jaunatnes teātrī – pēc latviešu revolucionāro romantiķu darbiem veidotais dzejas uzvedums Tālē gājēji (1981) piesaistīja skatītāju un kritikas uzmanību ar ekspresīvu, dinamisku, dramaturģiski uzlādētu atmosfēru un pārliecinošu iedziļināšanos mazzināmās latviešu vēstures lappusēs. Iestudējuma panākumi ļāva noticēt režisora talantam, un Romāns Grabovskis pilnībā pievērsās režijai. Viņš centās papildināt zināšanas Augstākajos režisoru kursos Maskavā un Bertolta Brehta starptautiskajā meistardarbnīcā Leipcigā. Bija viesrežisors Leļļu, Liepājas, Valmieras teātrī. Lielu popularitāti un atzinību izpelnījās kā amatieru teātra režisors. RTU Studentu teātris Spēle Romāna Grabovska vadībā kopš 2002. gada kļuvis par vienu no ievērojamākajiem amatieru teātra kolektīviem valstī. Šai teātrī režisors uzdrošinājās iestudēt V. Šekspīra Hamletu, B. Brehta Trīsgrašu operu, A. Čehova Kaiju, N. Makjavelli Mandragoru, izpelnīdamies skatītāju apbrīnu un cieņu.
Romānu Grabovski gaišā piemiņā paturēs visi, kas viņu pazina un ar kuriem viņš kopā strādājis.
VALDIS LIEPIŅŠ
(16.08.1966–04.12.2017)
Aktieris un režisors Valdis Liepiņš Dailes teātrī ienāca 1989. gadā un jau pirmajās lomās piesaistīja sev skatītāju un režisoru uzmanību. Par to liecina jau piecos pirmajos gados teātrī nospēlētās skaistās, atšķirīgās, skatītāju atmiņā paliekošās lomas. Andris (Rutku Tēva Vella kalpi, 1991), Pjērs (Ž. Maršāna Publikai skatīties aizliegts, 1991), titulloma S. Lāgerlēvas Gesta Berlingā (1993), Romeo (V. Šekspīra Romeo un Džuljeta, 1994), titulloma P. Korneija Sidā (1995)... Tās visas ir lomu lomas un apliecinājums jaunā aktiera talanta plašajam diapazonam – gan varoņlomas, gan trāpīgi tvertas raksturlomas. Tām seko vēl daudzi citi tikpat interesanti un skatītāju atzinīgi vērtēti darbi.
1994.gadā sākās jauns posms Valda Liepiņa radošajā biogrāfijā – pievēršanās režijai. Pirmā režija – G. Godiņa, U. Prauliņa Pilsēta (1994). Viņa režijas skolotāji bija Arnolds Liniņš, Kārlis Auškāps, Pēteris Gaudiņš. Ar Valda Liepiņa režijas rokrakstu tapušas tādas izrādes kā M. Zālītes, U. Marhilēviča Tobāgo! (2001) T. Viljamsa Ilgu tramvajs (2000), R. Paula, G. Rača Leģenda par Zaļo jumpravu (2000), R. Paula, M. Zālītes Meža gulbji (2005) u. c. Mākslinieks veidojis ne vienu vien Ziemassvētku koncertu, Teātra dienai veltītus pasākumus, Lielās Mūzikas balvas pasniegšanas ceremonijas Latvijas Nacionālajā operā un citus pasākumus.
Liene Jakovļeva
ŽERMĒNA HEINE-VĀGNERE
(23.06.1923–07.12.2017)
Viņa aizgāja no sava Baltā nama šokējoši pēkšņi, nodziedājusi tur 25 gadus un ne dienu vairāk (1950–1975). Bet šie trīs neizsakāmi skaistie vārdi, pašas dzīves doti, nevis atrasti, žilbinošu pseidonīmu izvēloties, – Žermēna Heine-Vāgnere – joprojām liek sirdij ietrīsēties. Tā satrauc orķestra instrumentu skaņošana brīdi pirms dziest gaismas. Viņa kļuva par spožu leģendu jau savas dzīves laikā. Kas palicis?
Ieraksti saglabājuši liecību par balsi. Tā trīsuļo nesasniedzamos augstumos, lai pēc tam kāptu aizvien zemāk, līdz izgaist bezgaisā, gandrīz slāpējošā bezskaņā, kad Žermēna Heine-Vāgnere dzied titullomu Riharda Štrausa Salomē. Pat ierakstā atklājot bezdibeni, kurā uzvara iegrūdusi Eroda pameitu, un kas ir daudz dziļāks par Johanaāna pazemes cietumu.
Fotogrāfijās saglabājušās Salomes mokpilnās acis un augums, kas piekļāvies pravieša cietuma režģim. Turandotas plēsonīgie nagi. Daiļā ziemeļniece Baņuta. Zentas atraušanās no tēva – prom, pretim Holandietim.
Palikuši vārdi, ko muzikologi rakstījuši cerībā saglabāt nesaglabājamo pārdzīvojumu. Viņas balss amplitūda sniedzoties no porcelāna šķindas līdz tērauda dunoņai. Viņa baidījusies no dramatiskajām lomām, kas kļuvušas par viņas likteni, un ilgojusies pēc liriskajām varonēm, kuru iemiesošanai viņas pašas personība bijusi daudz par dziļu. Viņa atteikusies spēlēt Šostakoviča Katerinu Izmailovu, jo nav varējusi attaisnot slepkavu. Toties Salomē un lēdijā Makbetā atklājusi traģisku dziļumu.
«Mīlai un mākslai es ziedoju savu mūžu,» tā viņa dziedāja, stāvot uz ceļiem Toskas otrajā cēlienā. Tas bija par viņu. Nekam citam viņas dzīvē nebija vietas. Laikabiedriem mirdzēja acis, stāstot par Žermēnu Heini-Vāgneri, par viņas 39 sudraba stīpiņām, kas sakrājušās no vīra dāvinājuma uz katras lomas pirmizrādi, par viņas pilnīgo uzticību skatuvei un absolūto diskrētumu privātajā dzīvē.
Cita latviešu operas leģenda, tenors Kārlis Zariņš ir teicis, ka tādi dabas doti talanti ir katras nācijas dārgums un ka 21. gadsimtā ar tādu dziedāšanu viņa būtu bijusi superzvaigzne, kurai vaļā visi lielie pasaules operteātri. Bet Žermēna Heine-Vāgnere dziedāja padomju gados, kad uz tiem brauca Lielā teātra dziedātāji. Viņa nepieņēma Lielā teātra uzaicinājumu, jo augstāk par pasaules slavu vērtēja Latviju, teikdama: «Ja jau tu esi patriots, tad tev ir jāmaksā savi mesli! Un jādara labākais, ko tu savā profesijā vari izdarīt.» Un tāpēc Žermēnai Heinei-Vāgnerei palikuši fanātiski cienītāji Maskavā un Pēterburgā, Gruzijā un Bulgārijā, bet nevis Milānā vai Londonā.
Viņa bija zvaigzne, kas nebaidījās sadegt.
KĀRLIS AUŠKĀPS
(28.07.1947–10.12.2017)
Pēkšņs aortas plīsums Otrās adventes vakarā mūžībā aizsaucis režisoru Kārli Auškāpu dažus mēnešus pēc 70 gadu jubilejas un divas dienas pirms pēdējās viņa iestudētās izrādes Niķa un Riķa stiķi – pirmizrādes. Pirmizrāde, protams, notiks, jo the show must go on, kā dziedāja Fredijs Merkūrijs. Un ar anglosakšu kultūru visas dzīves garumā Auškāps bija uz tu, tāpēc, jādomā, neapvainotos par šo citātu, kaut otra liela viņa daiļrades daļa saistīta ar nacionāla un patriotiska rakstura iestudējumiem. Vēl neīstenotos un vairs neīstenojamos plānos ietilpa izrāde par latviešu strēlniekiem, kas balstītos dokumentālos tekstos un veidotu otru daļu viņa 1987. gadā iestudētajiem Mūžības skartajiem. Būdams profesionāls ārsts, viņš pēc Medicīnas institūta beigšanas pabeidz Dailes teātra V studiju un 1971. gadā sāk strādāt Dailes teātrī, nospēlējot Viļņu Jāni Īsa pamācība mīlēšanā (1973), Trigorinu Kaijā (1975), Frensisu Bēkonu Elizabetē, Anglijas karalienē, Raiski Kraujā (abas 1980) u. c. Viņa kontā ir arī vairāk nekā 140 lomas radioteātrī.
Kopš 1975. gada Kārlis Auškāps darbojās kā režisors, izvēlēdamies galvenokārt intelektuāli piesātinātus tekstus, tomēr mīlēdams arī humorpilnu teatralitāti kā Dailes teātrim piemītošu tradīciju. Pie nozīmīgākām Kārļa Auškāpa izrādēm pieder V. Šekspīra Sapnis vasaras naktī (1977), A. Konana-Doila Šerloks Holmss (1979), H. Heses Stepes vilks (1982), Ā. Alunāna Džons Neilands (1982), R. Tagores Tumšā mitekļa valdnieks (1986), A. Strindberga Nāves deja (1987), A. Kasonas Rītausmas dāma (1988), B. Frīla Dejas Lūnasas svētkos, H. Ibsena Kad mēs, mirušie, mostamies (abas 1993), J. Hašeka Šveiks (1998), M. Zīverta Āksts (2000), Raiņa Krauklītis TV teātrī un R. Blaumaņa Indrāni Pori teātrī Somijā (1988), kas bija pirmais latviešu režisora darbs rietumu teātrī.
Dailes teātri Kārlis Auškāps kā galvenais režisors vadīja no 1987. līdz 2002. gadam, un šai laikā bija arī Dailes VIII studijas vadītājs.
Ieva Struka