Iztālēm līdzīgi, tuvumā – dažādi

Baltijas Drāmas foruma iespaidos un pārdomās par latviešu un lietuviešu teātra aktuālajām parādībām dalās kolēģi no Kauņas, teātra kritiķi un mācībspēki Jurgita Staniškīte (Jurgita Staniškytė), Vītauta Dižā universitātes Mākslas fakultātes dekāne (Lietuva) un Edgars Klivis (Edgaras Klivis), Vītauta Dižā universitātes Teātra zinātnes katedras vadītājs.

Vai Baltijas Drāmas forums liek jums domāt par kādām tendencēm Latvijas dramatiskajā teātrī, kas ir atšķirīgas no pašreizējās situācijas Lietuvas teātra procesos? Vai jūs varētu īsumā raksturot kopīgo un atšķirīgo?

Jurgita Staniškīte. Kaut arī Baltijas Drāmas foruma laikā redzētās izrādes atšķiras, neapšaubāmi var runāt par noteiktām tendencēm. Pirmkārt, uzmanību piesaistīja liela daļa darbu (īpaši Dirty Deal Teatro izrādes), kuros runā par aktuālām mūsdienu problēmām, nevairoties tieši skart karsto tagadni. Jaunie Latvijas teātra mākslinieki nav mierā strādāt vien ar klasiku vai jaunāko dramaturģiju un droši uzņemas pētīt mūsdienu sabiedrību un vissāpīgākās tēmas. Veiksmes stāsts, Kas notiks rītdien? un pat Zvērīgā mīla ir aktuāla un nepastarpināta teātra dokumentālas drāmas un kolektīvās radīšanas piemēri, kuru Lietuvā nav daudz. Otra acīmredzama tendence – interese par padomju pagātni, ceļot gaismā tā laika dramaturģiju (Gunāra Priedes lugu iestudējumi) vai tematiski pētot pagātni (Jubileja '98). Lietuvā teātra mākslinieki par padomju laiku biežāk runā ar citu tekstu starpniecību – aktualizējot klasiku un pārceļot lugu darbību uz padomju laiku, vai arī iestudējot mūsdienu dramaturģiju, kurā runāts par padomju laika atstājām sekām. Jāpiemin, ka viena acīmredzama Lietuvas teātra tendence – balstīt izrādes aktīvā skatītāju līdzdalībā – it nemaz neatklājās šāgada Latvijas teātra izrāžu skatē. Mūsdienu Lietuvas teātra ainavā strauji pieaug tādu izrāžu skaits, kas piedāvā skatītājiem piedalīties un gūt nepastarpinātu pieredzi – vismaz pa vienam šāda tipa iestudējumam atradīsim vairumā teātru. Šķiet, ka Latvijā izrāžu veidotāji pagaidām ar skatītāju izvēlas runāt teatrālās diskusijās par aktuālām tēmām un politiskām polemikām, bet ne tiešā veidā – kopīgas darbības un sajūtu ceļā.

Citreiz radikālas klasikas interpretācijas kļūst par nekaunīgiem mākslinieku neatkarības manifestiem

Edgars Klivis. Esmu pārliecināts, ka gluži kā Ziemeļu valstīm ir sava skandināvu identitāte, arī Baltijas valstīm būtu jālolo kopīgā baltiskā patība. Galu galā gan mūsu valstī, gan arī citās mazajās valstīs gadā top aptuveni piecas (labākajos gados desmit) patiešām labas izrādes. Tātad visās trijās Baltijas valstīs kopā ir jau divdesmit, un tas jau kaut ko nozīmē. Tāpēc festivāli un izrāžu skates ir ļoti svarīgi pasākumi, kuru laikā redzam kaimiņu uzvaras un noteiktas kopīgās identitātes kontūras un atšķirības. Iedvesmojoši. Galu galā mums visiem ļoti rūp vēsture, atmiņu kultūra un konflikti, kā arī nemitīga identitātes konstruēšana un pārkonstruēšana (piemēram, Latvijā – Raiņa interpretācijas). Tāpat nozīmīga ir arī cīņa ar izolāciju, vēlme meklēt saikni ar globālām mūsdienu teātra tendencēm, tās noliedzot, atdarinot un cenšoties integrēties (jaunā drāma, fiziskais teātris, sociālās tēmas, ārzemju režisori u. c.). Šīs kopīgās iezīmes veidojusi Baltijas valstu vēsturiskā attīstība un ģeogrāfiskās situācija, no tām ir grūti aizbēgt un novērsties. Raugoties no globālākas perspektīvas, izskatāmies ļoti līdzīgi.

Kāda ir klasikas loma mūsdienu Lietuvas teātrī? 

Jurgita. Klasikas iestudējumi ilgu laiku bija nozīmīga mūsdienu Lietuvas teātru repertuāra daļa, nu pamazām parādās tendence iestudēt mūsdienu dramaturģiju vai vadīties pēc citiem dramaturģijas principiem – dokumentālā drāma, vēsturiskā fikcija, autobiogrāfija/personiskas atmiņas. Ir vairāk kolektīvi radīto darbu, procesa drāmas formu. Neskatoties uz šīm tendencēm, klasika (tomēr visbiežāk ne nacionālā) rosinājusi diskusijas atšķirīgu paaudžu Lietuvas teātra mākslinieku starpā. Piemēram, Viljama Šekspīra Hamletu atšķirīgi interpretējuši trīs paaudžu režisori – Eimunts Nekrošus, Oskars Koršunovs un Vids Bareikis (Vidas Bareikis). Visi savās izrādēs atsaucas uz iepriekšējām šā teksta interpretācijām un ar Hamleta tekstiem atklāj savas paaudzes pasaules redzējumu. Līdzīgs gadījums ir luga Ķiršu dārzs, kad režisora Rima Tumina (Rimas Tuminas) skolnieka Artūra Areimas (Artūras Areima) izrāde mākslinieciski sasaucas ar Tumina interpretāciju.

Edgars. Lietuvā klasikas iestudējumos lielu lomu spēlē radikāla režisora interpretācija. Uz skatuves redzam savdabīgu literārā darba un režisora konfrontāciju, un režisori savā starpā sacenšas, mēģinot izdomāt, ko jaunu iesākt ar Šekspīru vai Čehovu. Dažkārt tādos gadījumos dzimst interesanti mākslas darbi, kuros klasika atraisa rokas teātra māksliniekiem un skatītājiem – nevis izstāstīt visiem lieliski zināmo stāstu, bet gan apdomāt paša teātra dabu, izmēģināt jaunus veidus, kā komunicēt ar skatītāju. Citreiz radikālas klasikas interpretācijas kļūst par nekaunīgiem mākslinieku neatkarības manifestiem. Vairumā gadījumu klasikas interpretācijās liela nozīme ir literāro darbu politiskai mūsdienīgošanai (ne pārdomām par mūžīgiem metafiziskiem jautājumiem). Tā ir mūsdienu Lietuvas teātrim raksturīga tendence.

Kādas galvenās atziņas par Latvijas teātra attīstības procesiem guvāt Baltijas drāmas foruma laikā?

Jurgita. Foruma programmā bija skaidri nošķirami divi režisoru poētiskie virzieni – ļoti spilgta režijas valoda – ģeometriskās, vizuālās formas tēlainība izrādēs Trīne vai Tuvā pilsēta – un īpašs režijas minimālisms Dirty Deal Teatro izrādēs, izrādē Zilā, arī Bļitkā un pat Sievietē. Tās ir divas maģistrāles, savdabīgas «paralēlās progresijas», pa kurām virzās mūsdienu Latvijas teātra režija. Ir acīmredzami, ka labākie režisori nevairās iestudēt nacionālo dramaturģiju, meklē atbildes uz jautājumiem par savu identitāti, pagātni un tagadni ne vien mūsdienu, bet arī vēsturiskajā oriģinālajā dramaturģijā.

Edgars. Izjutu kontrastu starp ļoti ilgām un vērienīgām Nacionālā teātra izrādēm (manuprāt, arī līdzīgiem Nacionālās operas iestudējumiem, kurus gan neizdevās noskatīties) un mazām, inovatīvām un alternatīvām teātra iniciatīvām. No jauna pārliecinājos, ka mazie teātri (piem., Dirty Deal Teatro) ir visinteresantākie. Lielās izrādes (Tuvā pilsēta, Sieviete) uz mani lielu iespaidu neatstāja, tajās formālais mērogs nomāca intelektuālo saturu. Līdzīgu, mazliet eirovīzijisku iespaidu atstāja pirms gada redzētā izrāde Raiņa sapņi.

Kuras izrādes, režisori un aktieri visvairāk iekrita acīs un kādēļ?

Jurgita. Visspilgtāko iespaidu atstāja Dirty Deal Teatro izrādes, Valtera Sīļa, Dž. Dž. Džilindžera un Kirila Serebreņņikova darbi. Vēlos izteikt vislielākos komplimentus gandrīz visu redzēto izrāžu aktieriem.

Edgars. Izceltu Jāņa Baloža un Valtera Sīļa radošo komandu (kopā ar citiem Dirty Deal Teatro un Ģertrūdes ielas teātra māksliniekiem). Uzskatu, ka Baltijas valstu mērogā viņu teātris ir nozīmīgs, jo atdzīvina teātrī publiskās telpas, agona un foruma nozīmi. Tā ir jauna tendence, ko 2014. gadā savā grāmatā The Theatrical Public Sphere izcēlis Kristofers Balme (Christopher Balme). Manuprāt, tā ir līdz šim interesantākā parādība Latvijas teātrī. Protams, spriežot pēc manas ierobežotās pieredzes. 

Vai mēs Baltijā pietiekami daudz zinām par kaimiņvalstīs notiekošo savā nozarē? Vai foruma laikā atklājāt kaut ko absolūti jaunu, iepriekš nezinātu par Latvijas teātri? 

Jurgita. Vienīgā iespēja uzzināt, kas notiek citu Baltijas valstu teātrī, ir apmeklēt tādus pasākumus vai ikgadējās nacionālās izrāžu skates. Tāpēc ļoti priecājos, ka Latvija iekļāva forumu simtgades programmā, jo tā ir lieliska iespēja parādīt savas labākās izrādes starptautiskai publikai. Visvairāk pārsteidza necerēti lielā Latvijas teātra daudzveidība – tēmu, žanru, stilu, teātra valodas, radīšanas principu, paaudžu, globālo un lokālo tendenču ziņā. Manuprāt, šāda daudzveidība liecina par ļoti spēcīgu teātra kultūru.

Citu Baltijas valstu autoru lugās būtu viegli atpazīt sevi un savu sabiedrību

Edgars. Pat ja neuzzināju ko pavisam jaunu (tā gadās reti), bija daudz mazu atklājumu. Piemēram, jau ilgu laiku biju vēlējies redzēt Dž. Dž. Džilindžera izrādes, redzēju jaunas teātra telpas Rīgā un Liepājā. Allaž izjūtu azartisku vēlmi uzzināt, kas notiek Latvijā un Igaunijā, tāpēc zināmu režisoru un dramaturgu jaunajiem darbiem ir liela nozīme. Priecājos, ka īpatnējā veidā varu sekot līdzi viņu karjerai un radošajiem meklējumiem. Ja izrādi interesi, atrodas iespējas uzzināt vairāk par Baltijas valstu teātriem. Visās trīs Baltijas valstīs notiek izrāžu skates, nākamais solis būtu jāsper sadarbības virzienā. Mēs sadarbojamies akadēmiskajā jomā (tiekamies kopīgās konferencēs un publicējamies cits cita izdevumos), bet būtu ļoti svarīgi, lai šī sadarbība pārceļotu arī uz teātra vidi. Protams, ir labi piemēri – režisori vai dramaturgi (Valters Sīlis, Jānis Balodis) ir strādājuši Viļņā un Kauņā, Gintars Varns (Gintaras Varnas) iestudējis operas Rīgā u. tml. Aktīvākus kontaktus veicinātu vairāk dramaturģijas tulkojumu – cik man zināms, Marjus Ivaškēviča Tuvā pilsēta ir visai nozīmīgs iestudējums Nacionālā teātra repertuārā – bet tas ir tikai viens atsevišķs gadījums. Ņemot vērā mūsu līdzīgās īpašības, citu Baltijas valstu autoru lugās būtu viegli atpazīt sevi un savu sabiedrību.