Klejošanas gēns

Mārtiņš Eihe ir savrups režisors. Mācījies Latvijas Kultūras skolā, aktiermeistarības studijā Skatuve, Latvijas Kultūras akadēmijā, strādājis kā aktieris un režisors dažādos Latvijas teātros divdesmit gadus, taču grūti nosaukt vienu izrādi, kas viņu raksturotu visvairāk – ar katru jaunu iestudējumu, filmu, projektu vai radošu ieceri Eihe ir mainījis savu rokrakstu, žanru, darbības vietu vai redzesleņķi. Kopā ar režisori Kristu Burāni nodibinātā radošā apvienība Nomadi 2007. gadā iezīmēja jaunu, sintētisku pieeju teātra, kino, mākslas un sabiedriskā aktīvisma izpausmēm. Šobrīd Mārtiņš Eihe ir pievienojies Rēzeknes teātra Joriks komandai kā mākslinieciskais vadītājs.

Ilmārs Šlāpins. Vai tev ir priekšstats par to, kā pareizi dzīvot?
Mārtiņš Eihe. Es domāju, ka man ir ilūzija par to, kā pareizi dzīvot. Viena lieta ir priekšstati par to, kā dzīvot, lai tu būtu garīgi un fiziski vesels. To mēs visi zinām, tikai neviens tā nedzīvojam. Bet otra lieta ir vairāk saistīta ar manām iedomām, kā es gribētu dzīvoties un darīties.

Bet kāda vieta šajos priekšstatos ir teātrim?
Jā, nu, šī ir tā daļa, kur es patiešām dzīvoju. Kur es pilnvērtīgi piedalos procesā, pats to veidoju, pats pieņemu lēmumus un par pieņemtajiem lēmumiem atbildu. Tā manā dzīvē ir kaut kādā ziņā vissakārtotākā un nemainīgākā daļa – kopš brīža, kad es profesionāli sāku nodarboties ar teātri.

Tā tas ir visiem režisoriem? Viņi var visu sakārtot tieši tā, kā grib?
Jā, tā ir diezgan liela privilēģija. Iespējams, tu nevari sakārtot pilnīgi visu, bet ļoti daudzas lietas vari. Protams, tā ir kolektīva māksla, kurā tu sadarbojies ar citiem cilvēkiem, un tas, ko viņi dara, tevi arī ietekmē. Taču es neesmu no tiem, kas ļoti pārdzīvo, ja kaut kas neiet tā, kā iecerēts. Es to attiecinu uz procesu, un tas tomēr ir manis kontrolēts process.

Vai tu nošķir to daļu, kas ir mēģinājumu process, un to, kas ir gatavā izrāde? Vai, piemēram, izrāde ir tā ideālā pasaule, kuru tu gribi uzbūvēt un reizēm sasniedz vai nesasniedz, bet mēģinājumi ir tikai sagatavošanās posms, kas nekad nav tāds, kā tu gribētu?
Es arī mēģinājumu procesa laikā ļauju daudzām lietām to ietekmēt, paļaujoties, ka tas viss ved uz rezultātu. Brīdī, kad izrāde ir gatava, es tik un tā turpinu piedalīties, es eju skatīties savas izrādes, es mēdzu pēc tam izteikt piedāvājumus, ko darīt savādāk. Es necenšos neko brutāli mainīt, lai gan zinu, ka ir tādi režisori, kas mēdz pamainīt arī gatavu izrādi. Man ļoti patīk redzēt, ka izrāde dzīvo pati savu dzīvi un bieži vien attīstās pēc saskarsmes ar skatītāju. Tas ir mazliet cits process, un es tajā vairs īpaši neiejaucos.

Bet izrādes, kurās tu spēlē pats? Tie ir izņēmumi?
Jā, tādu ir maz. Tie ir saistīti ar kādu personisku pieredzi – es skaidri zinu vēl kādas izrādes, kurās es gribētu pats piedalīties. Vai arī tās ir nejaušības – kā tas bija ar Taņas dzimšanas dienu Ģertrūdes ielas teātrī, kad mēs sapratām, ka tur nav nepieciešams iesaistīt vēl kādus profesionālus aktierus un mēs ar izrādes mākslinieku Artūru Čukuru piedaloties piešķirsim tam visam zināmu šarmu.

Man šķita, ka tu vienkārši nevēlējies izlaist no rokām kontroli tik sarežģītā uzvedumā, kurā piedalās visi skatītāji.
Nē, es vairākas reizes esmu piedāvājis Maijai Pavlovai, Ģertrūdes ielas teātra direktorei, ka manā vietā varētu spēlēt kāds cits, taču tas vienmēr beidzas ar savstarpēju vienošanos, ka tomēr nē. Es necenšos paturēt kontroli, es arī mēģinājumu laikā neveicu nekādas tehniskas piezīmes par lietām, kas varētu būt nozīmīgas. Man šķiet, ka piespiedu kārtā tas bieži vien nestrādā – ja es par tām aizmirstu, tas nozīmē, ka patiesībā tās nemaz nebija tik svarīgas. Bet spēlēt pašam, lai kontrolētu izrādi, – nē. Teātris jau lielākoties ir manipulācija. Mēs manipulējam ar skatītāju emocijām, manipulējam ar skatītāju domām. Un, kad es spēlēju Taņas dzimšanas dienā, brīžiem jūtos jocīgi – zinot, kā iedarbosies tā manipulācija, ko tu veic. Man ir ļoti jāsavācas, lai to darītu atkal un atkal. Šajā ziņā es apbrīnoju aktierus, kas var spēlēt katru vakaru. Man pat divas reizes mēnesi ir par grūtu.

Kurā brīdī tu saprati, ka gribi saistīt savu dzīvi ar teātri?
Es jau kaut kad esmu stāstījis par to, ka, lai nebūtu jāiet armijā, es katru gadu kaut kur iestājos – toreiz pietika ar izziņu no augstskolas. Vienā no tādām reizēm es iestājos Kultūras koledžā uz amatieru teātru režisoriem. Man teica, ka tur puikas ņem visus – vienalga, kāds tu esi. Tā arī bija. Un izrādījās, ka tas ir interesanti. Mana pirmā pieredze bija ar vienu bulgāru režisoru, mēs iestudējām izrādi vecajās televīzijas telpās, trash estētikā, ar Pink Floyd mūziku. Taču es koledžu tā arī nepabeidzu. Paralēli mums strādāja Anna Eižvertiņa, un mēs nonācām teātrī Skatuve, tad arī absolvēja pirmais neatkarīgās Latvijas režisoru kurss, kurā bija Džilindžers, Vaivars, toreiz tapa izrādes Baltās laulības, Alise un vēl visādas dīvainas izrādes. Bet tad es aizgāju strādāt uz banku un kādus divus gadus vispār nekomunicēju ne ar vienu cilvēku no kultūras aprindām. Es gan esmu gājis līdzi kādam stāties aktieros, taču netiku uzņemts. Pagāja astoņi vai divpadsmit gadi (īstenībā trīs  – red.), un Latvijas Kultūras akadēmijā uzņēma jaunu režisoru kursu. Tad es sapratu, ka tā ir iespēja. Es vienmēr esmu zinājis, ka gribu būt režisors, nevis aktieris. Bērnībā, lai gan man bija daudz draugu, es mēdzu daudz laika pavadīt viens pats. Reiz gandrīz pusgadu negāju uz skolu – es izgāju no mājām, pa televīzijas antenu uzrāpos bēniņos, sēdēju tur un lasīju grāmatas. Es nekad neesmu sapņojis būt par rakstnieku vai dzejnieku, taču grāmatu pasaule man deva iespēju saprast, ka tas ir veids, kā var radīt mākslīgi veidotas pasaules. Un teātris dara to pašu – uz divām, četrām vai sešām stundām. Režisors ir demiurgs, kas rada pasauli.