Popularizēsim jauno dramaturģiju kaimiņvalstīs!

Baltijas Drāmas foruma viesis Igaunijas delegācijas sastāvā bija arī pieredzējušais igauņu teātra kritiķis, publicists un politiķis, bijušais kultūras ministrs Jāks Alliks, kurš ir viens no foruma pašreizējā modeļa autoriem. Igaunija uzņems Drāmas forumu Baltijas valstu simtgadē. Tāpēc aicināju Jāku Alliku dalīties iespaidos par šā gada forumu Latvijā un mazliet pastāstīt arī par tā vēsturi.

Kādas galvenās atziņas jums nesa šāgada Baltijas Drāmas forums Latvijā?
Ļoti dažādas izrādes, kas liecina par aktīvu teātra procesu Latvijā gan valsts, gan neatkarīgajos teātros. Negaidīts piedzīvojums bija Jāņa Baloža izrāde Kas notiks rītdien? – taču es nezinu, vai tas vairs vispār ir teātris, droši vien šā vārda tradicionālajā nozīmē nē. Ļoti interesanta bija Daugavpils teātra izrāde Jubileja ’98, kuras pamatā ir pazīstamā Tomasa Vinterberga filma. Ļoti spēcīga trupa un labs iestudējums, skaidrs vēstījums un pārliecinoša forma. Gribu atzīmēt, ka pēdējos gados Latvijā īpaši attīstījusies ir scenogrāfija, sevišķi tas redzams Nacionālā teātra lielās zāles izrādēs – ļoti atšķirīgs telpas traktējums un stili, ļoti dažādas, bet vienlīdz aizraujošas formas.

Kuras no redzētājām izrādēm jums patika vislabāk un kādēļ?
Man patika arī Trīne Nacionālajā teātrī – šķiet, ka tā ir pirmā reize, kad uz šīs skatuves redzama tāda forma. Tā ir oriģināla pieeja, režisors izmanto delartisko komēdiju, tās stilizāciju. Diez vai mūsdienās būtu iespējams šīs komēdijas reālistisks iestudējums, šāda pieeja klasikai liecina par briedumu, lai arī režisors ir gados jauns. Valmierā, skatoties izrādi Smaržo sēnes, sapratu, kādēļ tā saņēma Spēlmaņu nakts balvu pagājušajā sezonā – gan formas, gan tēmas aspektā. Vispār Baltijas Drāmas forums šogad Rīgā jāuzteic par repertuāra daudzveidību. Man ļoti saistošs šķiet latviešu politiskais teātris. Igaunijā arī ir diezgan aktīvs šis teātra virziens, sevišķi pēdējās sezonās, taču atšķirība ir tā, ka Igaunijā politiskais teātris ir vairāk satīrisks, publika tiek apzināti smīdināta, un cilvēki arī smejas gandrīz vai gar zemi krizdami. Tas ir principiāli atšķirīgi no tā teātra, kādu veido Jānis Balodis – pirms pāris gadiem redzēju viņa Nacionālās attīstības plānu, šoreiz Veiksmes stāstu, kas, manuprāt, vairāk līdzinās lekcijai politekonomijā. Man personiski ļoti aizraujoša šķita diskusija par politisko teātri, šo jauniešu pārliecība un skatījums, tādēļ jau plānoju atbraukt noskatīties izrādi Būt nacionālistam – jo jaunietis, kas to sarakstījis, pats ir bijis Nacionālās apvienības rindās. Šobrīd Pērnavas teātrī rāda līdzīgu lugu par nacionālismu, tās pamatā ir intervijas ar nacionālās kustības aktīvistiem, taču atkal dominē satīriskais virziens. Tomēr paralēles meklēt ir ļoti interesanti. Intriģē arī Pēdējā Ļeņina eglīte Jaunajā Rīgas teātrī, tā ka es drīz atgriezīšos Rīgā, lai noskatītos vēl dažas izrādes.

Jūs esat viens no cilvēkiem, kas pieredzējis arī vairākus Baltijas teātru festivālu formātus, turklāt piedalījies arī to pārveidē. Kā festivāls mainījies laika gaitā?
Esmu nonācis pie secinājuma, ka šis Baltijas drāmas foruma formāts ir ļoti veiksmīgs. Iepriekš katra no trim Baltijas valstīm uz forumu veda divas izrādes, kā rezultātā foruma dalībnieki redzēja tikai sešus iestudējumus. Pirms trim gadiem Igaunijas puse ierosināja šo formātu mainīt. Iepriekšējos gados tika runāts, ka Latvijā un Lietuvā īpaši neiestudē nacionālo dramaturģiju, un šis process kaut kā bija jāstimulē. Taču, protams, ikviens saprot, ka ne jau vienmēr interesantākās izrādes top, iestudējot tieši nacionālo dramaturģiju. Tādēļ arī uz forumu centās vest labākās izrādes. Tomēr tur parādījās arī naudas problēma – piemēram, lietuviešiem nebija valsts atbalsta šim pasākumam, nebija stabila foruma partnera, par kādu šobrīd izveidojies Kauņas Drāmas teātris. Līdz ar to lietuvieši veda uz forumu mazās formas, monoizrādes. Jāteic, ka neviena no izrādēm, ko Latvija vai Lietuva rādīja Igaunijā, neizpelnījās ievērību kā kaut kas īpašs. Līdz ar to cieta arī foruma statuss – nu kas tas par Baltijas forumu, ja pazīstamākie režisori – Oskars Koršunovs, Eimunts Ņekrošus, Alvis Hermanis tajā vispār neparādās, jo viņu izrādes skatās Eiropā, kur, protams, ir arī citi honorāri. 

Tātad savulaik Baltijas teātru forums bija arī sava veida konkurss?
Patiesībā šis ir jau ceturtais mēģinājums mainīt festivāla formātu. Sākumā bija Baltijas teātru pavasaris pagājušā gadsimta 70. gados, tajā piedalījās arī Baltkrievija un Krievija, jo 80. gados ar rīkojumu no Maskavas tika vēlēts pievienot šai jaukajai kompānijai arī Kaļiņingradu. Mēs, protams, gribējām, lai piedalās Ļeņingrada (šobrīd Sanktpēterburga), kurā ir nopietnas krievu teātra tradīcijas, taču uzspieda to Kaļiņingradu, kura nozarei patiesībā nebija interesanta, jo tur teātrī nekas ievērības cienīgs nenotika. Toreiz man iznāca arī vairākus gadus strādāt festivāla žūrijā, kuru veidoja pārstāvji no katras republikas, un, jā, izrādes tika vērtētas un prēmētas. Kā jau gadījumos ar prēmijām un balvām, sākās parastie strīdiņi, ja kāda no valstīm bija saņēmusi festivāla godalgu, bet cita ne, sākās savstarpējas apvainošanās un tamlīdzīgi, samērā neproduktīvas diskusijas un personisku rēķinu kārtošana. Pēc tam pienāca nākamais brīdis izskatīt pārmaiņu nepieciešamību, apmēram 90. gadu vidū, kad es biju Igaunijas kultūras ministrs. Toreiz tika ieviests tas formāts, kas pastāvēja apmēram 15 gadus, proti, vairākas izrādes no katras valsts, kuras arī pēc dažādiem parametriem vērtēja žūrija, taču nebija naudas balvu, apbalvojumi vairāk saistījās ar interesantākajiem faktiem konkrētajā gadā teātra kontekstā, nepiešķirot Grand Prix vai cita veida balvas, kas vienu izrādi izceltu citu vidū. Jāsaka, ka, aktīvi sekojot līdzi šim procesam kopš pašiem pirmsākumiem, tieši šis pēdējais foruma modelis šķiet veiksmīgākais – uz forumu dodas valstu delegācijas apmēram 15 cilvēku sastāvā, kuru vidū ir kritiķi, režisori, aktieri, dramaturgi, kuriem festivāla laikā tiek parādīta, pirmkārt, kaimiņvalstu oriģināldramaturģija, otrkārt – pēdējo pāris sezonu labākās izrādes, vienlaikus veidojot arī prezentācijas par aktuālajām tendencēm šodienas teātrī. Šogad visu valstu prezentācijas bija ļoti interesantas. Taču es aicinātu pievērsties arī praktiskajam aspektam un iepazīstināt kaimiņvalstis arī ar jaunajiem dramaturgiem un viņu darbiem, veicinot oriģināldramaturģijas apriti visās Baltijas valstīs, iespējams, arī rādot videofragmentus un piedāvājot ierakstus, lai iedrošinātu lugas tulkot un iestudēt arī kaimiņos.