Liecība par pirmo padomju paaudzi

Pavasarī prozaiķe un lugu autore Ilze Indrāne atzīmēja 90. dzimšanas dienu. Rakstnieces ievērojamā jubileja rosināja iedziļināties viņas attiecībās ar teātri, kuras sevišķi aktīvi attīstījās 20. gadsimta 60. gados, kad autores vārds ieguva neikdienišķu popularitāti ne tikai lasītāju, bet arī teātra skatītāju vidū. Kas tolaik raisīja Indrānes fenomenu? Vai viņas darbi teātrī ir tikai aizgājušā kultūras procesa iezīmīgi fakti, vai arī tie spētu raisīt 21. gadsimta teātru un skatītāju uzmanību, kā tas pēdējās sezonās notiek ar Harija Gulbja, Gunāra Priedes vai Jāņa Jurkāna lugām, kuras arī uzrakstītas pirms vairākiem gadu desmitiem – vēl padomju ērā? Tie bija jautājumi, uz kuriem tiecos rast atbildi, iedziļinoties piecdesmit gadus vecos teātra kritiķu un skatītāju liecinājumos, kas publicēti centrālajos un perifērijas preses izdevumos. Kad sāku darbu, nezināju, ka blakus liecinājumiem par Indrānes darbu iestudējumiem atradīšu ne mazāk saistošus faktus par latviešu teātra kritikas specifiku 60. gados, kā arī kritikas un skatītāju dažkārt visai radikāli atšķirīgo skatījumu uz vienu un to pašu mākslas parādību. 

Ilze Indrāne ir uzrakstījusi četras lugas: Tilts (1961), Sudraba avots (1965, nav publicēta), Dzeguzīte gadus skaita (1965, Karogs, nr. 5), Kam tu zviedzi, kumeliņi? (1972). Indrānes dramaturģiskie sacerējumi regulāri rotājuši amatierteātru repertuāru, profesionālā teātrī iestudēta tikai viena viņas luga. Sudraba avotu 1965. gadā Valmieras teātrī uzvedis režisors Oļģerts Kroders. Par to, ka Sudraba avots un tā inscenējums visdrīzāk bijusi Latvijas teātra dzīves margināla parādība, liecina fakts, ka izrādei nav veltīta neviena profesionāla kritiķa recenzija. To rakstos par Latvijas teātra dzīves kopējo procesu garāmejot tikai pieminējušas divas kritiķes – Lilija Dzene un Anda Burtniece. Viņu vērtējumi ir kardināli atšķirīgi un visdrīzāk izriet no apriori atšķirīgās attieksmes pret uzveduma režisoru Oļģertu Kroderu. Burtniece, kura (pamatoti) Kroderu uzlūkoja par talantīgu un laikmetīgi strādājošu mākslinieku, Cīņā raksta, ka «patīkami atšķiras vairāki aktieru sniegumi no E. Radzinska 104 lappusēm par mīlestību un Indrānes Sudraba avota. Abās izrādēs ir jūtama cenšanās uztaustīt cilvēka iekšējās norises, atklāt viņa garīgos apvāršņus un pasaules uzskatus..» Turpretī Lilija Dzene, kura mākslā mīlēja harmoniju un skaistumu, pret Krodera-mākslinieka ironiju un allažīgo tieksmi paskatīties, kas atrodams aiz skaistām izkārtnēm, izturējās ar, maz teikt, atturību. Tā almanahā Teātris un dzīve viņa atzīst: «pazūd doma.. To redzējām I. Indrānes Sudraba avota iestudējumā. I. Indrānes luga ir ļoti liriska, jūtu, smalku nianšu, mājienu piesātināta, bet [izrādē] darba kodolu par tīro, sudrabaino avotu cilvēku attiecībās var tikai apjaust, ne izlobīt. Un režisors mums nepalīdz, neļauj izzināt to, kam pats bijis lugā pieķēries, ko izvirzījis par galveno, kad ar entuziasmu ķērās pie šī darba iestudēšanas.»

Iespējamie cēloņi Lilijas Dzenes kritiskajai attieksmei noskaidrojas, iepazīstoties ar vienīgo Sudraba avota izrādes apskatu, ko Valmieras rajona avīzē Liesma publicējusi kāda M. Baškere. Te, pirmkārt, uzzinām, ka šī Indrānes luga bijusi poētiskā stilā sacerēta tā sauktā ražošanas luga, jo tēlojusi elektrostacijas celtniecību un atpalikušu elementu cīņu pret to. Bet ne tikai. Raksta autore min, ka «O. Krodera režija ir skarbāka» nekā autores lirisms, simboliem, asociācijām bagātais izteiksmes stils. «Dzīves skaistuma apliecinājums meklēts nevis avotā, bet gan dubļainajā zemē. Tas atklājas cilvēku rīcībā, kura dažkārt ir nepareiza un tomēr cilvēciska.» Lilija Dzene nebija kritiķe, kura jūsmotu par lirikas nomainīšanu ar skarbumu. 

Tāpat – pilnīgi iespējams, ka režisora centieni Sudraba avota iestudēšanā nebija simtprocentīgi realizējušies, tomēr šķiet dīvaini lasīt pārmetumus par domas trūkumu izrādē. Daudzi viņa aktieri, piemēram, Rihards Rudāks, Jānis Zariņš, intervijās stāsta, ka Kroderam allaž svarīgi bijis noskaidrot kopā ar aktieriem, kā vārdā viņi kāpj uz skatuves, ko ar savu izrādi grib skatītājiem pateikt. Bez tam pieminētajā Teātris un dzīve redzama Ligitas Dēvicas fotogrāfija Edes lomā no Sudraba avota, kas ar savu dabiskumu patīkami atšķiras no šai pašā izdevumā ievietotajām bildēm, kur redzami Rīgas akadēmisko teātru premjeri teatrāli statiskās pozās ar sastingušām izteiksmēm pārgrimētajās sejās, kas labi raksturo latviešu t. s. vadošo teātra konservatīvismu 60. gadu vidū, brīdi pirms estētiskās atjaunotnes tuvākajos gados.