Dublinieši

Viens no spilgtākajiem mākslas darbiem, kas veltīts kādas pilsētas iedzīvotājiem un apskatāms taustāmā veidā, ir Ogista Rodēna skulptūra Kalē pilsoņi viņa muzejā Parīzē. Viens no spilgtākajiem mākslas darbiem, kas veltīts kādai pilsētai, bet «aptaustāms» drīzāk iztēlē, ir Džeimsa Džoisa Uliss, kurā darbība notiek tikai Dublinā vienā vienīgā dienā – 1904. gada 16. jūnijā – un vienlaikus kosmosā un mūžības garumā. Uliss pieder tiem literatūras šedevriem, kas aizsācis jaunu ēru mākslā, sagriežot kājām gaisā dzīves un mākslas realitātes attiecības, spēlējoties ar valodu, ar literatūras žanriem, ar nomodu un sapni, tomēr domāju, ka maz ir cilvēku, kam Uliss pieder pie viņu ikdienas lektīras, ko paņemt rokās atkārtoti. Ja ne Dzintara Soduma daudzu gadu darbs pie Ulisa tulkojuma, romānu pazītu vēl mazāk latviešu lasītāju nekā tas ir šodien.

Visu 2017. gada oktobri katru vakaru Dublinā Abbey teātrī jeb īru Nacionālajā teātri, pie kura dibināšanas stāvējis pats Jeitss, uz lielās skatuves tiek spēlēts Uliss Greiema Maklarena (Graham McLaren) režijā, izmantojot Dermota Boldžera (Dermot Bolger) dramatizējumu speciāli šim iestudējumam. Ar Ulisa pirmizrādi 3. oktobrī tika atklāts arī Dublinas teātra festivāls, un, pateicoties Latvijas vēstniecībai Īrijā (personīgi Elitai Baltaiskalnai), man bija iespēja noskatīties tieši pirmizrādi, kas atstāja paliekošu iespaidu tieši tālab, ka apbrīnojamā kārtā no romāna 700 lappusēm bija izdevies izvilkt esenci tēlu sistēmas, atmosfēras un romāna stilistikas ziņā. Turklāt tieši Dublinā un tieši šai teātrī. Un tas viss – divarpus stundās ar astīti un vienu starpbrīdi.

Tieši aktierspēle no profesionālā viedokļa bija pats interesantākais

Vispirms jāpiemin spēles telpa – spēles laukums atradās uz skatuves, bet skatītāji sēdēja ne tikai amfiteātra veidā izvietotās pamatsēdvietās, bet arī apmēram astoņās rindās skatuves magazīnā, resp., vietā, kur aiz skatuves parasti tiek glabātas dekorācijas, un starp aktieriem uz skatuves, jo visa darbība notika, protams, īru krogā. Varbūt mazliet labākā nekā tas, kurā Stefans Dedals aizklīst ekspromtā par Šekspīra daiļradi, jo kroga vienā malā bija arī tāda kā lete, kas pārvērtās skatuvē un radīja iespaidu vairs ne par krogu, bet leļļu teātri. Lellēm ir īpaša loma šai inscenējumā, jo tās ir divu veidu un pilda divus dažādus uzdevumus. Pirmām kārtām, tās ir dublinieši – daļa no tā lēruma ļaužu, kas patrāpās Leopolda Blūma un Stefana Dedala ceļā Dublinas ielās. Vairums no viņiem ģērbti trūcīgās zaļganpelēki rūtotās drānās – brunčos un žaketēs, un viņiem ir zaļganpelēkas, bada un alkohola novārdzinātas rūpju pilnas sejas. Lellēm ir smalki veidoti vaibsti, un to galvas kustina aktiera roka, kamēr viņš pats turpina spēlēt arī savu lomu, tādējādi uz skatuves ir aktieris kādā lomā, viņa lelle kādā lomā, un vēl skatītāji kroga apmeklētāju lomā, un astoņi aktieri panāk efektu, ka skatuve ir pārapdzīvota, mēs atrodamies pilsētas vidū. Tieši šīs lelles atsauca atmiņā spēcīgo Kalē pilsoņu tēlu Rodēna mājas dārzā.