Mūsējie un savējie

Maskavas teātru dzīve ir ārkārtīgi intensīva, un piedāvājuma spektrā tajā mierīgi sadzīvo galējs konservatīvisms un hipsterīgs postdramatiskais teātris. Mani oktobra novērojumi liecina, ka zāles ir pilnas, neraugoties uz to, ka biļešu cenas ir gana augstas. Uz Vladislava Nastavševa Forele caursit ledu Gogoļa centrā Maskavā 5. rindā biļete maksā par apmēram 10 eiro vairāk nekā uz Roberta Vilsona Smilšu cilvēku Diseldorfā – arī partera 5. rindā. 

Par dažiem Maskavas teātru iespaidiem esmu rakstījis divās publikācijās laikraksta Diena pielikumā KDi, tomēr daudz kas palika ārpusē. Un ir vērts skatīties uz diviem aspektiem vienlaicīgi – kā Maskavas piesātinātajā teātru panorāmā izskatās Latvijas režisoru darbi un kā šajā kopainā ierakstās tie, kurus droši varam dēvēt par savējiem, – Krievijas režisori, kuri strādā Latvijā un ir guvuši šeit labus panākumus. Interesanti ir tas, ka vairākas izrādes tematiski un stilistiski sasaucas. 

Zvaigznes un brīvība

Gogoļa centra mākslinieciskā vadītāja Kirila Serebreņņikova apsūdzēšana finanšu mahinācijās un ilgstoša turēšana mājas arestā liek uzdot daudzus jautājumus par šā notikuma patiesajiem iemesliem, taču nevar noliegt, ka tā sakāpinājusi interesi par viņa vadītā teātra darbību. Puškina Mazās traģēdijas, kas tika pabeigtas jau pēc režisora apcietināšanas, ir izpārdotas. Man bija izdevība redzēt Serebreņņikova kopdarbu ar leģendāro aktrisi Allu Demidovu projekta Zvaigzne ietvaros – Annas Ahmatovas Poēmu bez varoņa, kas izvirzīta Zelta maskai gan kā lielās formas izrāde, gan par režiju un galveno sieviešu lomu. Zvaigzne ir unikāls pieciem krievu dzejniekiem veltīts projekts, kur bez Ahmatovas izrādes veltītas arī Borisam Pasternakam, Mihailam Kuzminam, Osipam Mandelštamam, un pirmizrāde izsludināta arī izrādei Majakovskis. Traģēdija. 

Demidova ir runājusi Ahmatovas darbus arī iepriekš, un acīmredzot divi režisori izrādei ir tāpēc, ka aktrise savu pieeju konkrētajam materiālam, savu vēstīšanas veidu ir izstrādājusi pati, savukārt Kirils Serebreņņikovs ir radījis inscenējumu, to faktiski pielāgojot aktrises priekšnesumam. Zvaigznes formas skatuves vidū ir ar baltu audumu apklāts aplis, kas sākumā rada asociācijas ar šķīvi. Audumu noņemot, atklājas spogulis. Ahmatovas skarbums un godīgums Poēmā bez varoņa, izmantojot arī Rekviēma fragmentus, ļauj šajā spogulī lūkoties bez viltus – tā ir liecība par cilvēka, dzejnieka stāju vēstures neprāta apstākļos, ko iezīmē videoprojekcijas un sirreālais muzikālais noformējums, mūziķiem piedaloties izrādē kā tās dalībniekiem. 

Izrādē vizuālajam un audiālajam aspektam ir veltīta liela uzmanība, lai radītu asociatīvu vēstījumu, tomēr tās iedarbības spēks būtu sekundārs, ja centrā nebūtu tāda mēroga personība kā Alla Demidova. Aktrise uznāk klusi, no maliņas un sāk stāstu par Ahmatovas bērēm, līdz tas pāraug dzejas lasījumā. Nedaudz vairāk par stundu ilgstošā izrāde ir kā strāvas trieciens, tieši pateicoties Demidovai. Tieši situācijā, kad vara spēlējas ar Gogoļa centru un tā vadītāju kā kaķis ar peli, šī traģiskā balss ir nozīmīga un fascinējoša. 81 gadu vecajai aktrisei nav viegli, viņa brīžiem arī pārsakās, taču personības starojums ir nenoliedzams, un izrādes beigās rodas sajūta, ka esi piedalījies ārkārtējā notikumā. 

Dziedošais Kuzmins

Projektā Zvaigzne viena no piecām izrādēm uzticēta arī mūsu Vladislavam Nastavševam. Daudzējādā ziņā likumsakarīgi, jo biļetes uz režisora iestudēto Mitjas mīlestību joprojām Gogoļa centrā tiek izķertas tūlīt pēc izziņošanas repertuārā. Likumsakarīga arī dzejnieka izvēle – Mihails Kuzmins, kura Peldošo – ceļojošo abas daļas labi zinām Jaunā Rīgas teātra un Dailes teātra aktieru izpildījumā. Un rezultāts ir veiksmīgs, jo izrāde, režisors un divi aktieri nominēti Zelta maskai. 

Arī Forele caursit ledu daudzējādā ziņā ir izrāde par personības brīvību. Tiesības dzīvot tā, kā gribas, homoseksuālajam Kuzminam un viņa draugam Jurijam Jurkunam nav pašsaprotami dotas, tāpat kā mūsdienu Krievijā ir jāuzmanās no iespējamiem apvainojumiem homoseksuālisma propagandā. Kuzmina tēls ir sašķelts divās daļās – vecais, kurš tikai runā un ik pa brīdim uzvelk krunkainu masku, un jaunais, kurš tikai dzied. Abi aktieri – Iļja Romaško un Odins Bairons – nominēti pelnīti, jo spēj no konkrēta tēla radīt vispārinātus varoņus, iezīmējot sava laikmeta viegluma un traģisma apvienojumu.