Arī teātra vēsture ir dzīvs process

Latvijas Kultūras akadēmijas Teātra māju Zirgu pasts atklāja pirms pieciem gadiem, un es biju gandarīts, ka beidzot arī Latvijas topošajiem aktieriem, režisoriem, laikmetīgās dejas horeogrāfiem, dramaturgiem būs sava studiju telpa, kurā ar profesionālu un radošu garu varēs pilnvērtīgi strādāt, lai Latvijas skatuves māksla iegūtu laikmetīgus māksliniekus. Saprotams, ka telpas nav tik lielas, lai visi kursi ikdienā vienmēr vienlaikus spētu organizēt kopējās un individuālās nodarbības, pastāv vairākas tehniskas problēmas, toties ir Karamazovu zāle, kurā radītas iespējas ne tikai ikdienā trenēt sevi obligātajās nodarbībās, bet arī iestudēt visdažādākā žanra un stila uzvedumus un daudz plašāk un nopietnāk jau studiju laikā satikties ar skatītāju. Pārbaudīt savas spējas arī tik daudz kritizētajā skatuves runas meistarībā.

Bet, kad pirms trim gadiem, beidzot rektora darbu, mani aicināja vadīt Eduarda Smiļģa Teātra muzeju, uzreiz sapratu, ka līdzās teātra vēstures apzināšanai, pētīšanai, krājuma papildināšanai un sistematizēšanai, jaunu izstāžu un ekspozīciju veidošanai Smiļģa mājā Āgenskalnā ir jāienāk jaunām vēsmām, arī studentu radošajam darbam. Visplašākajā spektrā. Un to, ko studenti un pedagogi Teātra mājā Zirgu pasts telpu noslodzes dēļ nevar sadarīt, to iespēj Smiļģa mājā gan ikdienas nodarbībās, gan individuālajos radošajos projektos.

Eduarda Smiļģa vadītais Dailes teātris (1920 – 1964) bija spilgtas formas un sintēzes teātris, kura labākajos inscenējumos skatītājus sajūsmināja ritma, plastikas, vārda un žestu krāsu bagātība, tāpēc Smiļģa māja šodien, līdz ar topošo skatuves mākslinieku ikdienas klātbūtni, ir ieguvusi jaunu dzīvīgu satvaru. Arī ilggadējiem muzeja speciālistiem ikdienas darbs ir kļuvis citādāks, dažreiz neparastāks un noliedzošāks, bet dinamiskāks un improvizāciju situācijām bagātāks. Un tas netraucē darīt pamatdarbu, jo jauno aktivitātes katrā ziņā dod arī kādas ierosmes, «izsit» no ikdienas rutīnas un iedod specifiskajam muzeja darbam kādu daļu no «smiļģiskās fantāzijas un negaidītības atmosfēras». 

Latvijas teātra vēsture ir ļoti bagāta, 2018. gadā reizē ar valsts 100 gadiem atzīmēsim arī latviešu teātra 150. dzimšanas dienu. Pagātnes notikumu un personību klātbūtne ikdienas praktiskajā darbā jaunajiem rada papildu atmosfēru, lai rosinātu savu iztēli un fantāziju, savukārt muzeja speciālistiem ir lieliska iespēja iepazīt tos, kuri vēl tikai top par teātra un laikmetīgās dejas māksliniekiem. Arī viņi rada un radīs teātra vēsturi. Fiksēt to jau tagad ir vērtīga un nepieciešama iespēja, jo teātra mākslā viss ir tik zūdošs un ātri gaist!

Būtiski ir veidot muzeja sarīkojumus, kuros stāstām gan par izcilām aizgājušo laiku teātra personībām, gan sarunājamies ar šodienas latviešu teātra režisoriem un aktieriem. Divus gadus ciklā Sarunas Smiļģa kabinetā muzeja speciālisti stāstīja par lielo režijas meistaru, izsekojot viņa biogrāfijas daudzpusīgajiem lokiem un tiekoties arī ar viņa kādreizējiem kolēģiem un skolniekiem. Sarīkojumu apmeklētājiem un arī sev atgādinājām jau zināmus faktus un notikumus, reizē ieguvām arī jaunas zināšanas un izpratni par vienu vai otru notikumu vai kādas personības šķautni. Pirmo reizi muzeja 40 gadu pastāvēšanas laikā notika sarunas arī ar Eduarda Smiļģa meitu Aiju Vīgneri, un viņas meita gleznotāja Adriāna vectēva 130. dzimšanas dienai veltīja savu darbu izstādi.