Sveiks, mazais trusi ar lielo balsi!
Dailes teātra aktrises Anetes Krasovskas portrets
Zinu, visdrīzāk jauna aktrise apvainotos par šādu uzrunu vēstules galvgalī, bet ne Tu. Nē, noteikti ne Tu! Jo katrs no šiem vārdiem – «Mazais», «Trusis» un «Balss» – ir daļa no stāsta par Tavu ceļu teātra mākslā jeb, piezemētāk runājot, daļa no Tavas karjeras brīdī, kad saņemta jau otrā Spēlmaņu nakts nominācija kategorijā Gada jaunais skatuves mākslinieks, augstskolas durvis aizvērtas, bet Dailes teātra durvis par lielu prieku un ne bez iemesla plaši vaļā.
Man patīk, ka reizēs, kad kāds vaicā, kā esi iepazinusi teātri, nonākusi tajā vai, pavisam konkrēti, kā izvēlējies profesiju, Tu stāsti par savu mammu Ingu Krasovsku – kā viņa, būdama horeogrāfe, dejojusi izrādē Kaupēn, mans mīļais Liepājas teātrī, bet Tu, četrus gadus vecs bērniņš, klusi sēdējusi gan mēģinājumos, gan izrādēs, iepazīstot teātri no iekšpuses. Tā Tu esot izlēmusi kļūt par aktrisi – jau tik sen un ļoti nopietni, kaut gan diploma formā tas piepildījies tikai šopavasar.
Deviņi gadi teātra mērogos ir vesels estētiskais laikmets
Pirmo reizi redzēju Tevi uz Dailes teātra lielās skatuves pirms deviņiem gadiem, 2008. gada rudenī, kad tapa Tava Lilī Dž. Dž. Džilindžera izrādē Psihs – iestudējumā, kas žanriski tika dēvēts par sociālo drāmu un – ironiski! – ko ieteicams apmeklēt tikai no 14 gadu vecuma. Ironiski tālab, ka arī Tev tobrīd bija precīzi 14, tātad uz izrādi, par laimi, varēji ierasties gluži legāli. No šodienas skatu punkta izrādi Psihs pēc Henrija Satona romāna dramatizējuma gribas dēvēt par mākslas darbu, kas radīts pirms sava laika, pirms perioda, kad tajā izmantotie izteiksmes līdzekļi tiek atzīti kā pašsaprotami augstvērtīgs sniegums un laikmetīgi trāpīgs skatuviskais risinājums. Videoieraksta formā vēlreiz pārcilājot par iestudējumu saglabājušās atmiņas, veidojas tieša un – pārsteidzoši! – ļoti īsa saikne starp Džilindžera jaunāko teātra stāstu par kāda vīrieša mīlestības pārpratumiem pilnās dzīves finālu un šo deviņus gadus senā pagātnē tapušo iestudējumu, proti, starp izrādēm Bannija Manro nāve un Psihs. Apmaldoties laika vienībās un aizmirstot, ka deviņi gadi teātra mērogos ir vesels estētiskais laikmets, varētu pat šķist, ka Psihs tapis tikai mazu brīdi pirms Bannija, tas ir lakonisks vizuālajā noformējumā, laikmetīgs zīmīgās kustību valodas ziņā, kā arī patiesi jaudīga aktiermeistarības paraugstunda – kā milzīgajos Dailes teātra skatuves plašumos nospēlēt smalkus tuvplānus arī tad, ja skatītājs atrodas kaut vai 20 rindu attālumā. Taču šos darbus vieno ne tikai stāsta tuvība, ne tikai vienota režisorisko meklējumu līnija, bet arī Tu galvenā varoņa ciešākā skatuves līdzgaitnieka – viņa bērna – lomā.