Sapnis no betona, alumīnija un ķieģeļiem

Pirms 40 gadiem, 1977. gada 30. oktobrī, Dailes teātra trupa un tehniskais personāls, sajūsmināto rīdzinieku sveikti, dodas kostimētā gājienā no teātra vēsturiskā nama Lāčplēša ielā 25 – ar mājīgo, bet jau par šauru kļuvušo skatuvi – uz jauno, arhitektes Martas Staņas (1913–1972) projektēto ēku Brīvības (tolaik Ļeņina) ielā 75. Fotogrāfijas iemūžinājušas teju tautas manifestāciju. Rakursā no augšas redzams cilvēku jūrā noslīcis trolejbuss. 

Tās pašas dienas vakarā publika tiek aicināta uz pirmizrādi. Ir tapis Dailes teātra ēkas atklāšanai veltīts uzvedums …Visu savu mūžu… Scenārija autors ir Māris Grēviņš, režisors inscenētājs – Arnolds Liniņš, scenogrāfs – Ilmārs Blumbergs, kustību režisore – Ērika Ferda, skan Burharda Sosāra, Marģera Zariņa, Induļa Kalniņa mūzika no Dailes teātra izrādēm. Tas ir krāšņs, monumentāls uzvedums, kas ļauj pāršķirstīt vēstures lappuses un redzēt uz skatuves visu Dailes teātra grandiozo, talantīgo aktieru kolektīvu, un uzvedumam ir ilgs un laimīgs mūžs.

Ar Džekijas kleitām vīzijā

Dailes teātrī 13. novembrī notika arhitektes un žurnālistes Ievas Zībārtes lekcija Modernisma arhitektūra, Brīvības ielas projekti un Dailes teātra ēka. Arhitektes Martas Staņas mantojuma apzinātāja un izgaismotāja pašaizliedzīgi piekrita satikties pāris dienas pirms oficiālās lekcijas un dalīties savās zināšanās.

Kāda tad īsti ir Dailes teātra jaunās ēkas nozīmība Latvijas kultūrā un arhitektūrā kopumā? «Pirms tika uzcelta Nacionālā bibliotēka, Dailes teātris bija vienīgā modernā kultūras būve Rīgā. Vienīgā jaunā kultūras būve, kas nav vēsturiska ēka un speciāli celta kultūras funkcijai. Šajā gadījumā – teātrim. Tāpēc tā bija nozīmīga. Tā bija vieta, kur cilvēks varēja aiziet un piedzīvot modernu ēku – lielais foajē, spoguļu sienas, speciāli projektētas lustras,» Ieva Zībārte zīmē ainu, kāda, ienākot jaunajā Dailes teātrī, apžilbināja pirmos skatītājus. Daudzi pēc tam vakarā pēc izrādēm devās uz savām garlaicīgajām vienādajām blokmājām. 

Arhitektūras kritiķi Ievu Zībārti pašu kā Jelgavas bērnu (kā zināms, pilsēta Otrā pasaules kara laikā nopostīta) Rīgā gan vairāk par jauno Dailes teātri vilinājušas tādas vēsturiskās celtnes kā Opera un Nacionālais teātris. Interese par modernismu radusies, dzīvojot Londonā. «Tas bija ap 2000. gadu, kad pēckara arhitektūra tur piedzīvoja ļoti izteiktu renesansi. Savukārt Latvijā tas sākās, kad 2010. gadā pirmoreiz uztaisījām izstādi par Martu Staņu. Desmit gadus vēlāk.» Izstādi pēc Dailes teātra pasūtījuma kopā ar arhitektu Mārtiņu Pīlēnu un grafikas dizaineru Edgaru Zvirgzdiņu veidoja laikmetīgās mākslas projekta kim? galerijā Spīķeros. Šī izstāde Dailes teātra 90. sezonas gadā bija impulss, lai teātris atgrieztos pie Martas Staņas sākotnējās ieceres un atsegtu iespaidīgā stiklotā foajē apjoma logus 70 metru garumā. Līdz tam logus aizsedza žalūzijas. Kopš tā brīža Dailes teātris tiešām ir emocionāli iedarbīga ēka, bez kuras Rīga vairs nav iedomājama. 

«Man ir prieks, ka izdevās īstenot Staņas vīziju. Pati dzīvodama ļoti trūcīgi un pieticīgi, viņa radīja pirmās skices, kur caurspīdīgajā foajē ir redzamas sievietes, kuras apmeklē teātri, – skaistās gaiši zilās un rozā Džekijas Kenedijas kleitās. Tas pilnīgi nesaskanēja ar to, kādas Padomju Savienībā 50. gadu beigās cilvēkiem bija iespējas ģērbties. Viņai izdevās radīt šo arhitektūras brīnumu.» Zībārte piebilst, ka tikai tagad vairs nav šķēršļu mīlēt Dailes teātra ēku. Visu laiku tā tomēr tikusi asociēta ar padomju laiku ēku, kurā «vienmēr esot auksts». 

Tās koka mājas var nojaukt!

Pirmie dokumenti, kas liecina, ka teātrim sāk meklēt jaunas mājas, ir 1947. gadā. Kamēr Dailes teātris bija viesizrādēs Maskavā, esot saņemta atļauja būvēt jaunu ēku. Viena no idejām bija pārbūvēt Latviešu biedrības namu, taču Smiļģim tas nepatika, jo nebija vēriena. 

Pārbūvēt var, pielāgot var, bet tas nebūtu viņa garā. Viņš ļoti ātri sapulcēja ap sevi domubiedru grupu: tur bija gan arhitekti, gan funkcionāri – vizionāri. Nu, tagad meklēs tās jaunās vietas! Eduards Smiļģis jauno Dailes teātra ēku gribēja redzēt ar atveramu aizskatuvi, to sapludinot ar dabu, ar ārtelpu, bet šī ideja palika nerealizēta. Zālei Smiļģa ieskatā vajadzēja būt demokrātiskai, skatītājiem jāsēž vienā plašā, amfiteātra veidā paceltā līmenī. Smilģis jaunā teātra skatuvi iecerēja, veidoja un maketēja jau ilgi pirms projektēšanas sākuma, kopā ar saviem draugiem maskaviešiem radīdams priekšprojekta skatuviskos variantus.