«Vēl tagad atskan tūkstoš dziesmās…»

Reiz dzīvoja Aktieris. No tās paaudzes, kas, iespējams, pēdējā uz savas ādas vistiešāk dabūja izbaudīt kara dabu un kara sekas. Jau pusaudža gados iesaukts vācu armijas gaisa izpalīgos, pēc kara – izturējis pārbaudījumus Vorkutas ogļraktuvēs un divdesmit gadu vecumā nonācis savā visīstākajā vietā – Dailes teātrī. Turpmākajā pusgadsimtā viņš darīja šeit brīnumus: apbūra tūkstošiem un tūkstošiem siržu, lielāko tiesu no tiem (vai precīzāk – tām) uz visiem laikiem padarot par dedzīgiem skatuves mākslas cienītājiem, apjūsmotājiem un līdzi gājējiem, par Dailes uzticamo gvardi. Nudien nezinu nevienu citu mūsu skatuves mākslinieku ar tik plašu un uzticīgu armiju. Tā vien šķiet, Aktieri mīlēja visi, ja kaut reizi bija redzējuši viņu uz skatuves. 

Mīlestība un sajūsma neļāva apšaubīt ne postamenta augstumu, ne tā vajadzību

Kad pienāca pirmās lielās jubilejas svinības (tolaik, pagājušā gadsimta 70. gadu beigās, tās pārraidīja arī televīzija), Aktiera jubileja izvērtās par visīstākajiem tautas svētkiem. Te nav vietas ironijai – tautas mīlestība izpaudās itin visā. Apsveicēju pulks šķita bezgalīgs, ziedu veltes nebeidzamas, kolēģu asprātības sirsnīgas. Un pašā vidū viņš – jauneklīgi sprigans (ir taču tikai 50!), dzīvespriecīgs, starojošs. Toreiz vispārīgo jūsmu mazliet sašūpoja vienīgi Paula Putniņa šai jubilejai veltītās rindas kādā laikrakstā par to, cik lielā mērā savu elku paceļam uz postamenta. Vai vajag varoni, tautā iemīļotu mākslinieku «postamentēt»? Tagad mēs droši vien teiktu – nevajag, toreiz mīlestība un sajūsma neļāva apšaubīt ne postamenta augstumu, ne tā aemociju. Pretī saņemot skatītāju novērtējumu un mīlestības apliecinājumus. Viņa devumu, protams, nav iespējams izmērīt ne ar ordeņiem, pat ne ar postamentiem, bet tas, ka tautas mīlestība viņu nesa kā uz rokām, tik tiešām ir neapgāžams fakts. 

Atceros Minhauzena precību izrādi kaut kad 60.a gadu vidū, kas afišā bija izsludināta pēc vairāku mēnešu pauzes, kad Aktieris par visiem labi zināmiem grēkiem bija atlaists no teātra, bet tagad, kā ziņoja «klusais telefons», atkal pieņemts atpakaļ trupā. Zālē, saprotams, nebija neviena, kurš nezinātu, ka šis vakars ir Minhauzena atgriešanās. Tāpēc viņa pirmais uznāciens Jakobīnes apartamentos izvērtās nesankcionētā triumfa brīdī. To var salīdzināt ja nu vienīgi ar 21. gadsimta starptautisko operzvaigžņu suminājumu. 

Aktieris, kurš uzauga, lielā Smiļģa pieskatīts, viņa mīlestībā un nežēlīgā prasīgumā audzināts un daudzkārt pārbaudīts, arvien prata pārsteigt savus skatītājus. Pārtopot, iedziļinoties, laužot reiz pārbaudītus paņēmienus vai izteiksmes līdzekļus. Spēles veids un prasme iedegties radošā azartā, iekvēlināt skatītāju iztēli un emocijas liek Aktieri uzskatīt par intuitīvas dabas radītāju. Savukārt nenoliedzamā analītiskā pieeja dramatiskajam materiālam, konkrētā darba autoram un pat inscenētāja iecerei liecina par patstāvīgi domājoša, nopietna un atbildīga mākslinieka dabu. Taču pārsteigumu un sajūsmu, ikreiz sastopoties ar jaunu aktierdarbu, radīja talants. Viņš bija dzimis skatuvei. Dailes teātris bija viņa liktenis. Un Eduards Smiļģis – tēva vietā. 

Talants noteica Aktiera absolūti privileģēto vietu Smiļģa Dailes teātra ansamblī. Patiesībā arī viņa vietu latviešu visu laiku aktieru zvaigznājā. Neparasta mēroga talants komplektā ar viegli rosināmu temperamentu aizrāva, iedvesmoja un pārliecināja.