Atbildība teātra priekšā

Kaut arī Zane Radzobe šogad nebija Spēlmaņu nakts žūrijā, taču šāda darba pieredze viņai ir pietiekama, lai runātu ar Mārtiņu Meieru par kritērijiem un atbildību savā un teātra priekšā.

Mārtiņš Meiers. Kāds ir tavs personiskais skatījums uz Spēlmaņu nakts balvu sadalījumu? Vai, pēc tavām domām, kaut kas ir palicis ārpus nominācijām?
Zane Radzobe. Šogad nē. Šogad man žūrijas lēmumi liekas izsvērti un sakrīt ar manu gaumi. Es domāju, ka objektīvas ir nominācijas: tur ir tehniski kritēriji konkrētām pierādāmām lietām, un profesionāļiem par tām nekādiem strīdiem nevajadzētu būt. Kas attiecas uz laureātiem, ieslēdzas otrais līmenis: reizēm no kandidātiem, kas ir līdzvērtīgi, ir jāizvēlas viens – tādi ir spēles noteikumi. Tad parādās jautājums par gaumi, simpātijām, personiskiem kritērijiem un ir sāpes, ka balvu dabūja kāds cits. Bet tas neattiecas uz pagājušo sezonu, vienkārši nebija tik daudz spožu darbu, savukārt Precības bija neapšaubāms lielums, perfekti iztaisīta izrāde. Otrs, kas šogad parādījās balvās, ir Daugavpils teātris, un tas gandarī, jo pakāpenību viņu izaugsmē varēja manīt jau agrāk, bet šogad darba rezultāts beidzot parādījās virspusē.

Tu pietiekami ilgi esi šajā profesijā. Kā tu reaģē uz šo parasto kritiķu un praktiķu domu sadursmi? Vai šie strīdi nes arī kādus augļus?
Te var runāt divos griezumos: par konkrētiem gadījumiem...

Es tomēr gribētu runāt par šo paradoksu vispār. Šī sadursme notiek ļoti asā formā.
Vai tu spēj iztēloties gadījumu, kurā visi būtu apmierināti? Es domāju, ka īstenībā, ja negadās kādas šausmas, kuras nekad nevar ierēķināt, neapmierinātība ir tradicionāla. Protams, cilvēki teātros ir darījuši savu darbu atdevīgi un visu, kas ar to saistīts, uztver ļoti personiski. Arī kritiķi un žūrija to saprot. Bet ir kāds aspekts, par ko jau vairākus gadus runā žūrijas pārstāvji: nav tā, ka teātru pārstāvji būtu redzējuši visas izrādes. Citiem vārdiem – teātros visbiežāk nemaz nezina, ar ko viņi sacenšas. Un tad jautājums ir – vai jūs uzticaties žūrijai vai ne. Bet žūrijas sastāvu jau izvirza teātri..

Liekas, ka to daudzi aizmirst.
Jā, bet tieši teātri ir tie, kas veido žūrijas sastāvu. Tas varbūt nav ideāli, jo parādās dažādu spēļu potenciāls, tostarp, piemēram: tu mani neslavē, tāpēc tevi nevirzām, un tā tālāk. Bet jautājumu, kāpēc tad tie cilvēki, kas pieņem tik nepareizus lēmumus, atrodas žūrijā, tomēr var uzdot arī teātriem pašiem. 

Man liekas, ka lielāko plaisu rada izpratne no dažādiem skatpunktiem. No skatuves viss izskatās daudz citādāk. Un aktieri vai režisori, kas redz procesu, jūt, kā ir izaudzis kāds aktieris, un ir sāpīgi, ka to nenovērtē. 
Tas ir ļoti saprotami. Bet jāņem vērā arī, ka tas, ko mākslinieki grib, tas, kas reāli uz skatuves ir, un tas, ko skatītāji redz, – tās ir trīs dažādas lietas. Galvenais tomēr ir rezultāts.

Izrādes ar laiku mainās. Bet kritiķi nāk uz pirmizrādēm. 
Protams, izrāde piedzimst līdz ar skatītājiem. Bet tur neko nevar darīt – kritiķi iet uz pirmizrādēm, jo viņiem ir jāraksta, un jāraksta par to, kas ir redzams. Neviens kritiķis nerautos skriet uz pirmizrādi, ja varētu iet vēlāk. Bet tāda ir sistēma, kurā mēs strādājam.

Protams, teātris ir dzīva māksla un tajā visu nevar sarēķināt. Bet teātris ir arī profesija. Lielākoties jau kritiķis redz, kurām lietām izrādē ir potenciāls nākamajās izrādēs mainīties, bet – ar ko tad pirmizrādes publika ir sliktāka, ka viņu pieredzei teātrī vajadzētu a priori būt sliktākai nekā tiem, kas nāk vēlāk? Ar ko viņu laiks un nauda ir mazāk vērtīgi? Tā no teātru puses tomēr ir atrunāšanās. Jā, teātris ir dzīvs, un var būt tā, ka vienreiz izrāde ir uz 8, citreiz uz 10, bet nedrīkstētu būt tā, ka vienreiz ir 10, bet otrreiz – 2. Bez tam, ejot vēlāk, gadās arī, ka izrāde vienkārši ir... nomirusi.

Mani vienkārši ļoti interesē izrādes dzīve. Jo katru reizi to ietekmē skatītāji...
Tā ir interesanta doma, ar ko spēlēties. Mēs, protams, varētu iztēloties ideālu pasauli, kurā netrūkst laika un naudas un kritiķis var nedarīt neko citu, kā skatīties vienu un to pašu izrādi un beigās uzrakstīt grāmatu par tās dzīvi...

Kā žūrijā notiek pastāvēšana par savu viedokli? Vai gadās tā, ka tie pieci cilvēki nevar vienoties par vienu laureātu un galu galā izvirza citu, kādu trešo, kurš citādi nemaz nebūtu pie balvas ticis?
Es esmu bijusi tādā situācijā, tāpēc... Tā tomēr nav autoritāšu lieta. Jeb – jautājums par autoritāti ir jautājums par personību. Tu esi profesionāli sagatavots, tu zini, kāpēc tu domā to, ko tu domā. Tad tu mēģini pierādīt, argumentēt, iestājies par lietām, kas tev ir svarīgas. Jo citādi – kāpēc gan lai tu, piemēram, žūrijā atrastos? Bet gadās situācijas, kurās uzskati ir pārāk atšķirīgi un neviens neatkāpjas. Mans viedoklis ir tāds: žūrijā ir pieci cilvēki, katrs ar savu vērtību sistēmu un uzskatiem, un, pat ja tu tiem nepiekrīti, tie ir jāciena.

Kā tu iemīlēji teātri? Jautājums mazliet «dzeltens», bet bez tā iztikt tomēr nevar.
Es nevaru apgalvot, ka mans ceļš profesijā sākās ar lielu mīlestību. Pēc izglītības esmu kultūras teorētiķe. Tas ir ļoti plašs, brīnišķīgs lauks, kurā gribot negribot jāspecializējas, un es diezgan ātri izvēlējos teātri. Varbūt tāpēc, ka tobrīd tā bija vieglāk – salīdzinot ar citām jomām, es par teātri daudz vairāk zināju, sākt bija vienkāršāk.

Bet jautājums par mīlēšanu patiesībā ir ļoti labs, jo pēdējā laikā bieži aizdomājos par to, ar ko kritika atšķiras no fanu kluba. Ja kritiķi argumentē tikai ar teātra mīlestību, man liekas, ar to ir par maz. Mīlēt ir labi, bet ar to nepietiek, vajag mīlēt analītiski. Es gan sāku ar to, ka mīlestības nebija, bet mīlēt, protams, vajag, kaut vai praktisku iemeslu dēļ – citādi sezonas izturēt būtu diezgan grūti. Piecas reizes nedēļā būt teātrī nemaz nav tik forši, kā iedomājas cilvēki, kas teātri apmeklē divas reizes gadā, rūpīgi izvēloties, uz ko iet. Bet es teiktu, ka man par mīlestību svarīgāk ir tas, ka, manuprāt, teātris ir būtisks, teātris ir vērtība. Es saprotu teātri kā mediju, lai arī citiem līdzekļiem nekā, piemēram, prese. Tas ir jautājums par pasaules izpratni, pētījumu, diskusiju. Var komunicēt, izmantojot racionālus līdzekļus, var izmantot emocijas, intuīciju. Visvairāk mani teātrī fascinē tas, ka teātris spēj izteikt savu laiku – gan tā domāšanu, gan tā vērtības, gan – konkrētas problēmas vai tēlus. Un reizēm spēj uzminēt arī to, ko sabiedrībā vēl neviens nav ieraudzījis, bet kas dzimst un drīz būs aktuāli.

Pēdējā laikā bieži aizdomājos par to, ar ko kritika atšķiras no fanu kluba

Neviens aktieris vai režisors patiešām nav noskatījies visas sezonas izrādes. Vai neiestājas trulums kādā brīdī? Jebko ļoti daudz uzņemot, garšas kārpiņas kļūst nejutīgas. Kas ir tā profesionālā iemaņa, kas ir tas noslēpums, kas ļauj iet uz izrādi, ja tavs viedoklis un domāšana nesakritīs ar režisora viedokli? Kā panākt to neitrālo skatījumu? Kā to uzturēt? Kritikai savā ziņā nav izvēles – jāskatās viss, kas ir. 
Tā pārēšanās sajūta – tā varbūt nav precīza metafora – tā drīzāk attiecas uz «parastajiem» skatītājiem. Ja cilvēks mīl teātri, tad četras, piecas izrādes gadā – tas viņam ir pietiekami. Zini, es reizēm pievienojos mammai, kad viņa skatās, kā spēlē Porziņģis. Un, kaut arī viņam ir tāda rezultativitāte, es bieži vien nesaredzu, ko viņš īsti dara. Viņš to dara tik labi, ka bez sagatavotības to nevar saskatīt. Teātrī ir līdzīgi. To esmu pārbaudījusi arī ar studentiem. Ja teātrī dara kaut ko supersmalkā līmenī, skatītāji to var arī neuztvert. Ir jābūt kādai nepareizībai, lai to pamanītu, vai arī – piemēram, aktierim spēlējot, vienlaikus jāspēlē drusku uz publiku, rādot, cik sarežģīti ir tas, ko viņš dara. Tad redz un novērtē, citādi – ne vienmēr. Savukārt kritiķim tas ir viens no lielākajiem priekiem – noķert šīs sīkās lietiņas, kuras daudzi neredz, izgaršot.