Nākotnes teātris

Latvijas Kultūras akadēmijas teātra režijas bakalaura programmā viņus uzņēma šovasar. Viņu pedagogi ir Māra Ķimele un Elmārs Seņkovs, bet viņu segvārds – Ķimelieši 2017. Pēc dažiem gadiem viņus visus mēs ieraudzīsim Latvijas teātros. Citādi viņu pirmajiem teātra manifestiem nebūtu jēgas. Uz tikšanos!
Redakcija

Henrijs Arājs

Nākotnes teātris nenoliedzami ir grūtu pārbaudījumu priekšā, piemēram, mana nākotnes galvenā mērķauditorija noteikti ir jauni cilvēki, kuriem ir pietiekami daudz iespēju pašiem ap sevi, piemēram, tehnoloģijas vai jebkurš cits mūsdienu tik fascinējošais atklājums. Mans uzdevums teātrī ir pārtrumpot visu to, kas it kā novērš domas. Nākotnē es vēlos teātri bez robežām, bez radītiem tabu, bez «pareizs» un «nepareizs», teātrim ir jābūt kā telpai, kurā varu būt brīvs, varu runāt par vientulību, par kaisli, par jauniešu dzīvi, jo to šobrīd saprotu vislabāk, īsumā par visu, visu, kas nu nodarbina manu prātu, un skaidrs, ka tēmas mainīsies no vienas pie otras, jo esmu jauns un tikai meklēju sevi un savu vietu teātrī. Lai kāda būtu tēma, mani jāpārņem sajūtai, ka skatuve ir kā draugs, ar kuru varu parunāt, nebaidoties izklausīties stulbi vai nepareizi. Mums, jaunajiem, ir jābūt trakiem, jāiet arī galējībās un jāgāž mūsu teātri ar kājām gaisā, tā, lai šī brīža pieredzes bagātajiem režisoriem pat nedaudz baisi paliek, jo kāda gan kaut kam ir jēga, ja visu esošo mazliet neiešūpojam? Un iešūposim pamatīgi, tikai dodiet mums laiku.

Endīne Bērziņa

Teātris, ko saprot...
Teātris, kas spēj mainīt...
Teātris, kas jūt...
Teātris, kas nebaidās...
Teātris, kas palīdz...
Teātris, kas dzīvo...
Teātris, kas ir viss – atbalsts, brīvība, kaisle, sabiedrība, mīlestība, palīdzība, drosme, godīgums, dzīve, indivīds, saskaņa, pārdzīvojums, siltums, sajūtas, neparedzamība, bezgalība....

Ilze Bloka