Jaunā gadsimta teātra akts

Jaunais režisors Toms Treinis festivāla balvu saņēmis divreiz. Abu balvu fiziskie veidoli – petrolejas lampas no Pētera Pētersona kolekcijas – glabājas vienā no drošākajām vietām pasaulē – Toma vecmāmiņas sekcijā, bet apbalvojumu lielākā vērtība esot apliecinājums, ka viņš tiešām ir pareizajā vietā un dara to, kas viņam jādara. Raimonds Celms šogad Patriarha rudenī spēlēja vēl nepiedzīvotu – žūrijas dalībnieka – lomu. Raimonds atklājis, ka ir «vesela kaudze jautājumu» teātra jomā, uz kuriem viņš vēl nav radis atbildes pats sev, taču tās meklēt ir ļoti aizraujoši.

Abi drīz satiksies jauniestudējumā Dūja, Toma Treiņa iestudējumā par teātri teātrī, kurā Raimonds Celms atveidos jaunu, daudzsološu režisoru.

Toms Treinis. Atceros, akadēmijā mēs vienmēr esam piedalījušies Patriarha rudenī. Neatceros, kādas izrādes toreiz rādīja, bet togad, kad iestājos akadēmijā, tā bija mana pirmā izpratne par teātri, par to, kā teātris sākas. Teātrī tu skaties gatavu izrādi, bet Patriarha rudenī redzi arī visas kļūdas – tādu kārtīgu studenta darbu. Turklāt tiek aicināti arī kolēģi no ārzemju skolām, piemēram, poļu pedagogi, kas šogad strādāja ar Leļļu teātra kursu. Mums divus gadus bija iespēja sastrādāties ar lietuviešu režisoru Gildu Aleksu – vispirms uztaisījām mazu gabaliņu, pēc tam pilnu izrādi Zelta zirgs, ko rādījām festivālā. Festivāls aug un attīstās. Un tam ir prestižs.

Linda Ģībiete. Kā tev, Raimond, veicās žūrijā? Pēc kādiem kritērijiem tu izvēlējies labākos?

Raimonds Celms. Patiesību sakot, manā dzīvē vēl nebija bijis tāds brīdis, kad no rīta līdz vakaram nedēļas garumā būtu tik intensīvi domājis par teātri – par visiem ar to saistītajiem procesiem, un ne tikai te, Latvijā. Runājot par sacensībām teātra mākslā, daļai mākslinieku ir ļoti kategorisks viedoklis, viņiem tas nepatīk, jo – nav jau nekāds sports un tā tālāk. Man kā sportiskam džekam patīk sacensties. Pieļauju iespēju, ka arī teātra mākslā var sacensties, jau senie grieķi sacentās ar savām traģēdijām, kurš tajā gadā spēcīgāk aizkustinās un uzrunās publiku. Tas pats notiek šobrīd. Protams, tas nebūtu jāpadara par sportu, tomēr tur slēpjas tas mērķtiecīgums – kā visprecīzāk izveidot kontaktu ar publiku, kā skatītājiem vistīrāk iedot to informāciju, ko gribu pateikt, kā izvest skatītājus pa savu ceļu. Protams, vienmēr uzrunā tas, ja tu redzi, ka cilvēks ir ieguldījis darbu, domājis. Ka tā nav paviršība. To vienmēr var redzēt – godīgu režisora darbu.

Teātris var iedarboties jebkā – aizkustināt, smīdināt, riebties, padarīt niknu

Kas jaunam režisoram jādara, lai «ielauztos» valsts teātrī? Jābūt trakam, jāpārsteidz?

Toms. Man šķiet, vispirms jābūt godīgam pašam pret sevi. Tu nevari izlikties, ka esi Kasteluči, ja neesi Kasteluči. Gan teātris, gan skatītāji ļoti augstu novērtē, ja tev kā režisoram izrādes tēma ir tiešām aktuāla un svarīga. Katrs darbs, ko esmu iestudējis, man tobrīd bijis svarīgākais manā dzīvē. Ne gluži dzīvības un nāves jautājums, bet viss tavs domāšanas process ir veltīts tam. Ja degsi par to lietu, tu varēsi uztaisīt izrādi tramvajā, kanālā vai kaut kādā šķūnī. Ja to darīsi pietiekami jaudīgi un efektīgi, tevi pamanīs. Ļoti daudz atkarīgs no tavas pašiniciatīvas, jo neviens tev nevērs durvis un neteiks – sveiks, mēs tevi jau gaidījām! Jāizmanto tāds Patriarha rudens!

Kas pārsteidza šajā Patriarha rudenī? Varbūt izraisīja sajūtu – lūk, jaunā režija!

Raimonds. Tādu patīkamu izbrīna mirkļu bija diezgan daudz. Līdzīgi kā Toms stāstīja, es sapratu, ka iestudēt var jebko un jebkā. Galvenais, vai tev ir pārliecība un drosme uzdrīkstēties to darīt. Un otrkārt, kā tev izdodas panākt, ka skatītājs domā tās domas, ko tu gribi, lai viņš domā. Man šķita interesanti, ka jaunais aktieris Andris Gindra uzņēmās atbildību, izvēlējās materiālu, noorganizēja visu un uztaisīja tādu izrādi, kā pats gribēja (debija režijā izrādē Pagrabs – L.Ģ.). Tādu drosmi es novērtēju. Man patika Māras Ribkinskas darbs Jaunības slimība. Caur Māras darbu redzu to, ka viņa ir cilvēks, kuram piemīt pietiekami labas zināšanas ne tikai teātra mākslā, bet arī daudzās citās dzīves nozarēs, ka viņa domā patstāvīgi un forši novēro dzīvi. Tas viss ir redzams viņas darbā. Tāpēc arī es piekritu balsojumam, ka šogad Patriarha rudens balva pienākas tieši viņai.

Toms. Patriarha rudenī noskatījos visu savu kursabiedru darbus. Viņi ļoti uzdrīkstas. Piemēram, Justīnes Vaivodes darbs Psihoze 4:48 – ārprāts, tas ir tik sarežģīts materiāls! Man nekad nebūtu drosmes kaut ko tādu iestudēt, skatījos šo darbu un apskaudu Justīni, ka viņa to dara, ka viņa riktīgi «mauc». Kristīne Logina izrādē Atskaties naidā ļoti labi izmantoja mazo telpu, un aktierdarbi bija ļoti labi. Tā ir mana paaudze, mēs esam kopā gājuši ceļu līdz teātrim, katrs darbs, ko viņi iestudē, man ir ļoti īpašs. 

Kas teātrī ir jauns un kas vecmodīgs?

Toms. Pirmo reizi to sapratu, kad akadēmijas laikā noskatījos Latviešu mīlestību. Zināju, ka tā ir ļoti slavena un tautas mīlēta izrāde, bet nebiju to līdz tam redzējis. Izrāde bija laba – viss kārtībā, bet radās sajūta, ka esi iegājis antikvariātā, taču tā nav slikta sajūta – skaties izrādi un sāc fantazēt, kāda tā bijusi pirms pieciem, pirms desmit gadiem, kā tā ir dzīvojusi savu dzīvi. Man šķiet, jauns vai vecs teātrī – stāsts nav par to. Skatīties pirms desmit gadiem veidotu izrādi un justies kā antikvariātā – tā tik un tā ir sajūta. Var runāt par izrādēm, kurās ir sen neredzētas iezīmes. Vai arī, ja mēs tagad sāktu veidot izrādes pēc Tadeuša Kantora vai Ježija Grotovska principiem, tas tāpat šodien būtu kaut kas jauns, kaut gan tas jau kādreiz ir bijis.

Ko teiktu skatītāji, ja Čehova lugas iestudētu precīzi pēc Staņislavska piezīmēm?

Toms. Tie, kas to zinātu, teiktu, ka tā ir kaut kāda retrospekcija vai parafrāze. Citi skatītos un teiktu – re, kur ir īstais teātris! Visu laiku jūs rādāt kaut kādus kalambūrus, bet, lūk, beidzot ir teātris – «es dotajos apstākļos». Jauns un vecs teātrī ir ļoti stiepjams jēdziens.

Vai jaunie režisori mēdz aizrauties ar kalambūriem un visādām dīvainām «fiškām»?

Toms. «Fiškošana» ir kaut kas mazliet cits – tu pats sajūsminies par to, ko esi varējis izdomāt. Savu pirmo izrādi taisīju tieši ar tādu domu – kā es tagad bliezīšu! Biju saskatījies dažādu ārzemju režisoru darbus, domāju – tur būs tas, tas un vēl tas, viņi būs tādi kroplīgi un runās dīvainās balsīs. Bet ar laiku sāku domāt – kāpēc man to vajag, kāpēc viņi izliekas? Tas ir pilnīgi garām un nemaz nav smieklīgi! Taču ir cilvēki, kam ļoti patīk, ja izrādē kaut kas visu laiku skrien, mainās. Informācijas apjoms šodien ir milzīgs. Kad uz teātri sāks nākt tie bērni, kas tagad ir pirmklasnieki, viņiem teātrī vajadzēs daudz lielāku ātrumu. Viņiem ir telefoni un planšetes, kur krāsu gamma vien jau ir milzīga, kadri nenormālā tempā mainās – viņu septiņgadnieka smadzenēs tas izdara baigo spiedienu. Man ir sajūta, ka, vēlāk atnākot, piemēram, uz Čehovu pēc Staņislavska, viņi neizturētu, viņiem sāktos «lomkas», viņi nevarētu nosēdēt.

Raimonds. Vispār mēs nevaram zināt, ko šodienas pirmklasnieki gribēs redzēt teātrī. Varbūt tieši otrādi, varbūt viņi būs kaifā par to, ka viņi var atnākt uz teātri un mierā, lēnām skatīties uz cilvēkiem.

Toms. Tas atkarīgs no tā, cik daudz mēs, kas taisām teātri, pakļausimies laikmetam vai arī iesim pret laikmetu, lai teātris piedāvātu to, ko cilvēks nevar saņemt, piemēram, ejot pa ielu. Es piekrītu – teātrim ir jāpilda tā funkcija, ka tas ir kaut kas īpašs.