Saņemt to, ko nav iespējams zināt

Kad pirms četriem gadiem intervēju Audroni Ļugu (Audronis Liuga) šim žurnālam, viņš nesen bija kļuvis par Lietuvas Nacionālā teātra māksliniecisko vadītāju un dalījās ar aizraujošām idejām, kā šo teātri no remdenības pārvērst skatītājam svarīgu, mūsdienīgu notikumu vietā. Šoruden saņēmu zvanu no Teātra Vēstneša redakcijas ar aicinājumu satikt Audroni Ļugu vēlreiz un aprunāties. Nacionālo teātri viņš vairs nevadot. Vai realitāte viņa toreizējam ambiciozajam uzstādījumam nav izrādījusies par sīkstu?

Tikmēr Audronis Ļuga ne pie kādas sasistas siles nesēž. Uzvarējis konkursā par Viļņas Jaunatnes teātra vadītāja vietu, viņš turpina domāt par teātra attīstības iespējām un tās īstenot praksē. Uz sarunu dodos taisnā ceļā no Lietuvas Nacionālā teātra. Sirenos festivāls vairākas šā teātra izrādes ir iekļāvis lietuviešu teātra showcase, un pēc vairākiem tur pavadītiem vakariem ir radusies sajūta, ka Lietuvas teātris sevi šodien labprāt pozicionē kā ļoti iespaidīgi tehniski aprīkotu multimediālu norišu vietu, kas spējīga pasaules līmenī realizēt vispārdrošākās mākslinieku fantāzijas. 

Nonākot pie Viļņas Jaunatnes teātra ēkas, negaidot atmiņā ataust senaizmirstas ainas no pavisam cita gadsimta. Astoņdesmitajos gados no Rīgas šurp brauca skatītāji veseliem autobusiem – uz teātri, kāda Latvijā nav. Šajā namā tapa Eimunta Nekrošus maģiskās izrādes Kvadrāts, Tēvocis Vaņa, Pirosmani, Pirosmani. Nu jau gandrīz trīsdesmit gadi būs pagājuši, kopš Nekrošus no Viļņas Jaunatnes teātra ir aizgājis, un par šo teātri nekas vairs nav dzirdēts. Teātra interjers nav mainījies – te vēl joprojām jūtami astoņdesmitie gadi. Foajē pie skatītāju garderobes karājas milzīgs plakāts visas sienas garumā. Tekstu parakstījis teātra vadītājs Audronis Ļuga.

Margarita Zieda. Kas Jaunatnes teātra skatītājam adresētajā plakātā ir rakstīts? Diemžēl nevarēju to izlasīt, tikai daži vārdi ir atpazīstami, tādi kā Imanuels Kants un Merabs Mamardašvili.
Audronis Ļuga. Pēc sarunas mēs varam noiet lejā un es jums patulkošu. Meraba Mamardašvili filozofija ir tuva teātra mākslai. Tas ir veids, kā arī es mēģinu domāt un strādāt šajā teātrī. Mēs sākam no baltas lapas. Nostājamies uz ceļa un dodamies pa to, nezinot, kur nonāksim. Mums nav gatavas lugas vai scenārija. Mēģinām radīt teātri, domājot par šodienas cilvēku, bet bez kaut kādiem jau gataviem atbalsta punktiem – vai tās būtu koncepcijas vai literārais materiāls. Tā ir tāda tīrā jaunrade. Cik tā būs rezultatīva un interesanta arī citiem, tas ir noslēpums pagaidām arī mums pašiem. 

Tas ir tāds dzīvās domas ceļš. Turklāt nestandarta domas ceļš. Šie mākslinieki neiet ceļus, kas jau ir izmēģināti un zināmi. Tie ir ceļu meklējumi. Šajā sezonā jaunus darbus mūsu teātrī veido mākslinieki, kuri ir labi pazīstami ne tikai Lietuvā, bet visā pasaulē, – Eimunts Nekrošus, Kirstena Dēlholma un Ārpāds Šillings.

Mēģinot konstruēt šā teātra turpmāko attīstību, tieši ceļa meklējumi man ir ļoti svarīgi.

Nacionālo teātri veidojot, jums bija pilnīgi cits uzstādījums.
Jā, mēs mēģinājām izveidot politiski un sociāli nozīmīgu teātri. Tāda tolaik Lietuvā nebija. Teātri, kas sit. Sit pa tēmām ar mākslinieciskiem izteiksmes līdzekļiem. Tolaik mēs izmainījām Nacionālo teātri Lietuvā. Mēs atvērām kaut kādas slūžas. Līdz tam brīdim tā teātri Lietuvā neveidoja. Un skatītājs to sajuta un parāvās līdz. Jaunatnes teātrī ir cita kustība, cita kustības dinamika. Es pats jūtu, ka šajā teātrī man nav nepieciešamības veidot kaut ko ar sitienu. Šo teātri gribu veidot citādāk. Sākot no tukšas lapas. Ar māksliniekiem, kuriem uzticos un kurus labi pazīstu. Viņi ir ārkārtīgi dažādi, un tajā pašā laikā tie ir mākslinieki, kuri ir spējīgi nostāties ne tikai uz meklējumu, bet arī uz riska ceļa. Tie ir riskanti meklējumi.

Viļņas Jaunatnes teātris, kuru jūs tagad mēģināt attīstīt no baltas lapas, vairākām skatītāju paaudzēm Latvijā saistās ar Eimunta Nekrošus vārdu. Šis ir teātris, kurā viņš radīja savus brīnumainākos darbus. 
Jā, tieši tā tas arī bija. Jūs, jau ienākot manā kabinetā, taču sastapāt šeit Nekrošu. Laikam man vajag to arī pateikt – šodien ir tāds vēsturisks brīdis. Pirmo reizi pēc 27 gadu pārtraukuma Viļņas Jaunatnes teātrī atkal tiek izrādīta Eimunta Nekrošus izrāde – Ijāba grāmata. Tā gan ir citur veidota, un to ir producējusi apvienība Meno fortas.