Vēstījums saņemts

Valtera Sīļa jauno izrādi, Dankana Makmillana lugas Cilvēki, vietas un lietas iestudējumu iespējams uztvert tikai ļoti personiski. To var just, sēžot zālē: kurš, pats tādā vai citādā veidā sastapies ar atkarībām un mēģinājumu tikt ārā no bezdibeņa, sasprindzis vēro uz skatuves notiekošo, kurš trīņājas un žāvājas. Ne viens vien, nogarlaikojies un pārliecībā, ka viņu nekas no redzamā neskar, devās starpbrīdī prom. Pateikšu uzreiz – piederu pie tiem pirmajiem. Tāpēc tālākais būs dziļi personisks atbalsojums tam, ko triju stundu garumā dara Maija Doveika galvenās varones Emmas lomā. Viņa ir runājusi presē par savu cīņu ar atkarību, un tikai tāpēc to šeit drīkstu pieminēt. Bez viņas šai izrādei nebūtu jēgas, lugas uzņemšana repertuārā, visticamāk, notika ar aktrises piekrišanu.

Sienas nāk virsū

Dankana Makmillana lugai ir pilnīgi skaidri mērķi – sociālais, proti, atgādināt par atkarībām un Minesotas programmu to ārstēšanai, un skatuviskais – uzrakstīt lomu izcilai aktrisei. Tāpēc gandrīz vai nav nozīmes tam, ka paliekošas literāras vērtības sacerējumam trūkst. Toties ir dramatiskais potenciāls, kas atklājas darbībā, un vēstījums, kas, kā jau minēju, var būt tikai personisks un arī personiski saņemams. 

Pelēcību nav iespējams nospēlēt ar pelēcību, bezgribas stāvokli – inerti

Jāteic gan, ka sociālas ir arī visas Valtera Sīļa izrādes, jo viņš ir viens no tiem jaunās – pagaidām vēl jaunās – paaudzes režisoriem, kas uztver teātri kā iedarbīgu instrumentu sabiedrības labošanai. Izrādē Cilvēki, vietas un lietas viņa darbs ir negaidīti delikāts, tas laikam būtu pareizais vārds. Precīzi ievērotas dramaturga remarkas un citi norādījumi, sevišķi par abstinences attēlošanu, izmantojot vairākas Emmas dubultnieces, par gaismas mirkšķināšanos vai tumsu apziņas pārrāvuma brīžos, par sarunu biedra šķietamo mainīšanos un tamlīdzīgi. Brīžiem dramaturga un režisora «palīdzīgā roka» man šķita lieka, jo, no vienas puses, esmu dziļi pārliecināta, ka, narkotiku reibumu vai «lomkas» nezinot, tikpat nevaram tās iedomāties; no otras – un tas ir būtiskākais – Maijas Doveikas skatuves eksistence ļauj visu iztēloties daudz spēcīgāk, nekā tas parādāms jebkādiem inscenēšanas līdzekļiem.

Toties režijas uzmanības pietrūcis Minesotas programmas grupas individualizācijai. Skaidrs, ka lugā, kas pilnīgi centrēta uz galveno varoni, režisors tieši viņai veltījis lielāko vērību. Turklāt fona personāža individualizācijas nav arī tekstā, dramaturgs piešķīris iezīmīgus vaibstus (varētu teikt – lomas) tikai dažiem: Ulda Anžes Fosteram un Ivara Kļavinska Markam, kuri vairs nespēj dzīvot ārpus dziednīcas sienām, un ekscentriskajam «recidīvistam» Polam, ko spēlē Juris Lisners. Pārējie ir «pelēkā masa». Taču režisoram, vēl jo vairāk aktieriem pieejami arī citi līdzekļi, lai padarītu šo masu redzamu. Vecs un banāls likums: pelēcību nav iespējams nospēlēt ar pelēcību, bezgribas stāvokli – inerti. To apliecina Daiga Gaismiņa, vienīgā, kuras balss un stāsts nepazūd pat dramaturga piedāvātajā situācijā. Bet bez iekšēji aktīviem grupas terapija dalībniekiem, kaut arī tie lielākoties klusē vai runā visi reizē, liela daļa no pirmā cēliena darbības zaudē asumu un jēgu, un patiešām kļūst garlaicīga. Grupas nodarbību būtība ir katra dalībnieka atklātība citu līdzīgo priekšā. Kāpēc gan lai kāds atklātos inertā tukšumā?