Saulgriežu pasaka

Luga Zelta zirgs ir tas darbs, kurš vismaz pirms gadiem trīsdesmit bija pamatskolas programmā, lai iemācītu bērnus mīlēt Raini, un rezultāts, manuprāt, bija tikpat melnbalts, cik jaunā Leļļu teātra izrāde brazīliešu izcelsmes Nīderlandes rezidenta Dudas Paivas režijā. 

Pasūtināta 1909. gadā, Rainim esot Šveices trimdā, kā bērnu luga, uzrakstījusies kā luga pieaugušajiem, ik dienu veroties uz tālumā esošo Sansalvatores kalnu, tā allaž bijusi «nestandarta» gadījums, kam jācīnās par savu vietu uz skatuves. Jau sākot ar jautājumu, kam spēlēt trešo tēva dēlu Antiņu – travesti aktrisei vai vīrietim. Kur nu vēl jautājums par precīzu izrādes adresātu un mērķauditoriju – cik lielā mērā pasakas struktūra spēj pievilināt pieaugušo skatītāju un kas no lugā ietvertās filozofiskās domas tiek zaudēts, adresējot to tikai bērniem. Tāpēc Leļļu teātra vadības izšķiršanās iekļaut repertuārā Zelta zirgu un adresēt to pieaugušajiem, turklāt izveidojot izrādi tādu, lai tai patiešām būtu jānosaka vecuma cenzs, no kāda drīkst skatīties, netraumējot psihi, savā ziņā ir divtik augstu vērtējama. Tomēr kā viss, kas nestandarta, tā uzstāda arī divtik daudz jautājumu, uz kuriem izrādes laikā un vēl jo vairāk pēc tās ir interesanti meklēt atbildes. Un šī izrāde nu patiesi ir tā, kas dzimst ceļā starp skatuvi un zāli, mūsu galvās, mūsu reakcijā uz to, kas notiek uz skatuves. Diagnoze, vismaz manuprāt, ir šokējoša. 

Būt nacionālistam

To, ka Raiņa darbi šodienas teātrim jāpielāgo, negribas apšaubīt, jo romantiski simbolisko drāmu apjoms ne tikai neatbilst tam skatuves laikam, kāds šodien pieņemams, bet aktieru varēšana un skatuves iespējas sasniegušas to līmeni, kas ļauj darbībā parādīt Raiņa laikā obligāti norunājamo. Leļļu teātrī kā izrādes dramaturgs strādājis Matīss Gricmanis, un viņa darbs vērtējams kā konceptuāla līdzautorība. Tā tik būtiski ietekmējusi Zelta zirga vēstījumu, ka manuprāt godīgāk to būtu bijis uzskatīt par Gricmaņa oriģināllugu. Diskusijas – tas ir vai nav Blaumanis vai Rainis – ir ierasta lieta, ar ko nācies sastapties arī personīgi, kālab uzskatu par vajadzīgu atsevišķi analizēt Gricmaņa paveikto un argumentēt, kāpēc pēc manām domām šis īsti vairs nav Raiņa Zelta zirgs.

Rainis dienasgrāmatā raksta: «Nokaut var tautu, bet ne garu,» ko gribētu pārfrāzēt: «Nokaut var/drīkst burtu, bet ne garu.» Līdz šim, atminoties gan Evitas Sniedzes paveikto Spēlēju, dancoju pārrakstīšanā, gan Viestura Meikšāna Zelta zirgu, gan pašas darbu pie Uguns un nakts reducēšanas, primārais bijis saglabāt lugas vēstījumu maksimāli lakoniskā formā. Gricmanis gājis citu ceļu: Raiņa darbu dekonstruējis un no dažām izvēlētām detaļām izveidojis jaunu stāstu, kam ir suverēns vēstījums. Šā iemesla dēļ es Matīsa Gricmaņa vietā atteiktos no kautrības un uzdotu to par jaundarbu pēc igauņu pasakas motīviem, jo tieši no tās tak iedvesmojās arī Rainis. 

No igauņu pasakas ir motīvs par princesi, kas iemigusi/iemidzināta uz septiņiem gadiem un septiņām dienām, guļ stikla kalnā un ko uzcels trešais tēva dēls, kurš uzjās stikla kalnā ar zelta zirgu. No dažādu tautu pasakām nāk motīvs par trim tēva dēliem, no kuriem jaunākais krietni atšķiras (abās šā vārda nozīmēs). No Raiņa tik vien paņemts Antiņa vārds trešajam dēlam, Saulcerītes vārds princesei, kā arī motīvs par Balto tēvu un Melno māti, bet arī tas krietni transformēts, pietuvinot Austrumu filozofijai, iņ-jaņ principam par pretstatu vienību, kas viens otru papildina un viens bez otra nepastāv. Izrādē tas jo spilgti tiek apliecināts finālā, kad Melno princi negulda stikla zārkā, bet viņu aprij Baltā un Melnā kopfigūra. Tā sakot, paņem pie sevis atpakaļ, kā to pirms brīža Melnā māte bija izmēģinājusi jau ar Antiņu, tik Baltais šo aiz rokas izvilka no viņas nebūtības rīkles atpakaļ dzīvē. Šo oriģinālo domu apstiprina arī izrādes formai izvēlētais šaha spēles princips, par ko vēlāk.

Gricmaņa un Dudas Paivas versijā nav vairāku Raiņa lugai konceptuāli nepieciešamu tēlu un ideju – tajā nav melno kraukļu, kam ir savs nozīmīgs uzdevums, lai kādas teātra anekdotes neklīstu ap šo lomu izpildītājiem. Nav abu brāļu centiena uzkāpt stikla kalnā. Nav Saulcerītes gredzena un peripetiju, kas saistās ap tā lomu Saulcerītes atdzīvināšanā. Nav Antiņa varonības – neatdot gredzenu, turēt Saulcerītei doto vārdu, respektīvi, pretstata starp to, kā Antiņu redz citi un kāds viņš reāli ir. Nav Baltā tēva doto trīs zirgu, tā vietā sudraba zirgu Antiņam tieši rokās nodod «melnais» spēles vadītājs, bet vara un zelta kumeļus Antiņš dabū pats. Bet, pats galvenais, nav Rainim tik svarīgā tēva novēlējuma dēliem, tās vienīgās vērtības, ko viņš var atstāt, proti, – esiet viens un būsiet stipri. Zelta zirga drāma slēpjas tieši tajā – pat vienas ģimenes starpā nav spējas vienoties, solidarizēties, un tādas tās nav arī starp vienas tautas pārstāvjiem, kur nu «cilvēces lielākām daļām», citējot Raini.