Pirmssvētku kases gabals?

Pēdējā laikā atkal un atkal nākas atgriezties pie pārdomām par komercteātri Latvijā. Aizvadītajās sezonās tā bijis daudz, lai arī laba – ne īpaši bieži. Bet galvenais – tas bieži iepludināts teātru repertuāros tā, ka apjūk ne tikai skatītāji, bet arī kritiķi: ko tieši no konkrētā iestudējuma prasīt – mākslas dzīles vai formas perfekciju? Un kā atšķirt dažādu repertuāra vienību tiecības mākslas vai kases virzienā, ja reiz abas plūsmas eksistē vienā teātrī, vienā zālē un izmanto vienus un tos pašus māksliniekus? Bet teātros pašos, rodas sajūta, konkrēto iestudējumu atšķirīgā raudze īsti pat netiek apjausta (vai vismaz tā nešķiet svarīga). Šai ziņā par labu piemēru kalpo Georgija Surkova iestudētā Terensa Retigana Dziļā, skumjā jūra Latvijas Nacionālā teātra Jaunajā zālē – daudzsološa režisora darbs telpā, kuras identitātē allaž tiek piesaukts jēdziens «eksperiments». Bet iestudējums ir tik ļoti pamatplūsmas teātris, ka pat nezini – smieties vai raudāt. 

Dziļās, skumjās jūras klišejiskums sākas ar Retigana tekstu. Luga veidota vienkāršota, vispārzināmas patiesības tajā izkārtotas matemātisku formulu veidā, piešķirot sieviešu žurnālu saukļiem iluzoru dziļdomīgumu. Sižetu var kopsavilkt aptuveni tā: mīlas trijstūris (un vēl daži fona tēli) cits citu mīl, bet, tā kā katrs vārdu «mīlestība» izprot pagalam atšķirīgi, dabiski, nokļūst ellē, jo tas otrs izrādās absolūti nespējīgs piepildīt mīlošo gaidas un sapņus. Aizgājuši uz Dziļo, skumjo jūru, jūs uzzināsiet, ka vajag mīlēt pašam sevi un būt patstāvīgam, ka neviens (šai gadījumā – vīrietis) nav jūsu dzīvības vērts, ka… Domāju, uztvērāt.

Izrāde sākas un beidzas ar pašnāvības mēģinājumu, tā ir piepildīta ar histērijām un konceptuāli lej ūdeni uz dzirnavām «sievietes no Venēras, vīrieši no Marsa» jeb postulē, ka pretējiem dzimumiem harmoniski saprasties ir neiespējami un laimes vai piepildījuma meklējumi attiecībās ir ne tikai velti (jo liek cilvēkam atteikties no viņam dabiskas uzvedības), bet īstenībā pat kaitīgi – psihei, veselībai un dzīvībai. Ja gribētos ironizēt, varētu, protams, pabrīnīties, kā šādas cilvēkstudiju «dzīles» agrāk nav ienākušas prātā miljardiem planētas iedzīvotāju, un nožēlot, cik bezcerīgi pazuduši mēs visi bijām, pirms tādi avoti kā Retigana luga vai Viestura Rudzīša/dieviete.lv duets mūs neapgaismoja. Bet ironizēt man negribas – tēma sabiedrībā šobrīd ir pārlieku jutīga, savukārt izrādē skarta tik pavirši, ka smago artilēriju neattaisno. Jo – kāpēc gan ironizēt par to, kas īstenībā nekādas spēcīgas emocijas neraisa?