Pasīva skatītāja pārdomas

Mana pēdējā sastapšanās ar Eiridīki bija Alana Renē filmā Jūs vēl neko neesat redzējuši (Vous n'avez encore rien vu, 2012), un es atceros vēl neseno saviļņojumu. Šai Renē filmā trīspadsmit aktieri tiek sapulcināti kādā savrupmājā noskatīties Eiridīkes iestudējumu (viņi to redz video) – arī viņi visi kādreiz ir spēlējuši šīs lomas. Aktieri ieskatās pagātnē kā mītiskais Orfejs. Un tad viņi vairs nespēj pasīvi vērot. Viņi atgriežas lomās. Tās ir neparastas attiecības starp aktieri un lomu, ko tie reiz spēlējuši. Atgriešanās pie lomām atdzīvina viņu pagātni. Varbūt viņi cenšas atgriezties pie savas jaunības? Atskatīšanās smacē. Pagātne nav pagātne, emocijas dzīvas, un tās var sajust ekrāna otrā pusē. Aktieri piepilda telpu ar smiekliem, asarām, ciešanām un mīlestību, precīzāk – ar atmiņām par šīm gandrīz aizmirstajām jūtām. Tie bija mūsu labākie gadi... Renē filma bija eleganta meditācija par attiecībām starp realitāti un mākslu. Aktieri radīja otru realitāti – cauraustu ar sāpēm, ilgām, alkām. Daļēji filma bija par mīlestības gaistošo dabu, bet galvenokārt par veltīgu, bet brīnišķīgu cerību, ka māksla var kaut kā apturēt plūstošo laiku un atdot atpakaļ to, ko laiks tik bezkaislīgi atņem. Pasaule un cilvēki var novecot, bet iztēles spēks var visu radīt no jauna.

Vai tā var būt, ka eksistenciālisms ir tikai jaunības laikam raksturīgs domāšanas un pasaules uztveres veids?

Kopš šīs kino pieredzes apzinājos, ka Eiridīke ir pašanalizējošs, tātad arī visai statisks darbs, bet ar savu eleganci un noskaņu. 

Sēžot labvēlīgajā teātra puskrēslā un veroties Žana Anuija Eiridīki, ko Valmieras teātrī iestudējusi Māra Ķimele, pieķēru sevi, ka skats no izrādes centra bieži aizslīd uz sāniem, kur skatuves kreisajā pusē, gandrīz pie pašas kulises sēž Ilzes Pukinskas kasiere. Aiz letes redzama gandrīz tikai viņas majestātiskā, cēlā biste un neizdibināmais, mazliet melanholiskais smaids, kas it kā pauž, ka viņa šeit jau ir pieredzējusi ne vienu vien liktenīgu tikšanos, ka zina, kam tūdaļ jānotiek un kas sekos vēlāk. Zina, jūt līdzi un ļauj visam notikt, nepārtraucot un neiejaucoties. Viena no Ž. Anuija lugas pamatstīgām – pagātnes, tagadnes un nākotnes vienlaicīgums – ieskanējās šajā mazkustīgajā un mazrunīgajā dzīves liecinieces veidolā. Un skumjās, ko tā iemieso. Vēl es puskrēslā prātoju, kāpēc gan izrāde pati atstāj mani tik pasīvu, neskartu un inertu. Jo man šķita, ka Eiridīkei ir jāievibrē manī atmiņu virmojums, jāpieslēdz pie kaut kāda pirmreizīguma avota un jākonfrontē ar manu tagadējo es. Jo vai tā var būt, ka eksistenciālisms ir tikai jaunības laikam raksturīgs domāšanas un pasaules uztveres veids ar visu raibo kokteili – absurda izjūtu, spēcīgajām, neizskaidrojamām ilgām, nepārejošo smeldzi, domām par nāvi?