Hedas Gableres mīklas

Laura Groza-Ķibere, Liepājas teātrī iestudējot Hedu Gableri, izmantojusi Henrika Ibsena lugas «skatuves versiju», ko sarakstījis angļu mūsdienu dramaturgs Patriks Mārbers. Tas darīts, lai, pēc iestudējuma veidotāju viedokļa, padarītu dramatisko tekstu mūsdienīgāku. Personiski es nesaskatu Mārbera variantā nekādu būtisku Ibsena lugas ne pārveidošanu, ne uzlabošanu, izņemot nedaudz mainītos personu vārdus un Hedas biogrāfijas nelielu apcirpšanu. Toties režisore mainījusi lugas darbības laiku, no 19. gadsimta 80. gadiem pārnesot to uz mūsdienām, par ko liecina Jolantas Rimkutes kostīmi. Māriņa Kalitas Eilerts Lavborgs valkā T-kreklu ar uzrakstu uz krūtīm, Ineses Kučinskas elegantā «tante» Džuliāna tērpusies šaurās garajās biksēs un kurpēs ar piecpadsmit centimetrus augstiem papēžiem, Everitas Pjatas Teai ir rozā minikleita, Egona Dombrovska Jorgenam Tesmanam un Leona Leščinska Brakam – mūsdienīgi uzvalki. Bet Anetes Berķes Heda visu izrādi pavada nemainīgā tērpā – maigas pērļukrāsas naktskreklā un vaļējos rītasvārkos viņa gulšņā, skraida, rotaļājas kā cietumniece vienā vienīgā telpā – viesistabā, kurā sākts, bet nepabeigts remonts, par ko liecina kāpnes istabas vidū, mēbeļu trūkums, dēlīšu kaudze kaktā; no gaiteņa pa divām atvērtām durvīm ieplūst maiga gaisma – kā no citas pasaules. 

Tas ir personības krīzes brīdis, kuru piedzīvo ikviens no mums un kurš vai nu salauž, vai norūda

Vērā ņemamas izmaiņas režisore ieviesusi Tesmana un Džuliānas attiecībās, Ibsena attālos, pie dažādām paaudzēm piederīgos radiniekus pārvēršot par viena vecuma pretēju dzimumu pārstāvju mīlas pāri, kuru reiz kvēlās attiecības nebūt nav atdzisušas – to redzam no skūpsta, kurā tie saplūst izrādes pirmajā ainā. Kučinskas varone, apveltīta ar blondām cirtām, elegantu kostīmu un pašapzinīgu izturēšanos, rada priekšstatu par mūsdienu tā saukto lietišķo sievieti, kura kaut kādu mums nezināmu (un izrādē neatklātu) cēloņu dēļ izprecinājusi savu mīļāko ģenerāļa meitiņai Hedai. Šīs režisores sacerētās un abu aktieru pārliecinoši nospēlētās attiecības atstāj visai aktīvu iespaidu uz Hedas tēlu, izskaidro, piemēram, viņas nicinoši noraidošo izturēšanos pret intuitīvi nojausto konkurenti Džuliānu. Ne tikai. Nu citādā gaismā parādās arī Džuliānas veiktā savas kalpones Bertes iefiltrēšana jaunajā ģimenē – šķietami altruistiskais solis īstenībā ir «ziņotājas» piestiprināšana Tesmana un Hedas ikdienai. Anda Albuže Berti tā arī spēlē – tā ir sūra, viscaur saspringusi sieva, kura veic it kā uzrauga pienākumus, nav viņā nekādas ne pazemības, ne iejūtības pret savu jauno kundzi. Tas viss psiholoģiskā līmenī visai pārliecinoši atklāj Hedas dzīves apstākļus un no tiem izrietošo jaunās sievietes pašsajūtu.